Krievijas mācības – demonstrāciju un scenāriju izmēģinājumi – nav nekas neparasts, kaut arī kaimiņu starpā nepieņemams, un neko būtisku nenozīmē, taču ir sava veida biedēšanas signālu sūtīšana Baltijas valstīm. Tā Krievijas helikoptera «parādīšanos» Igaunijas gaisa telpā Latvijas Televīzijas raidījumā Šodienas jautājums skaidro NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.
«Mācības, lidojums ar helikopteru Igaunijas gaisa telpā nav nekas jauns. Tie, kas ar šīm lietām nodarbojās arī pirms kara, zina, ka Krievija mācībās īsteno scenārijus un demonstrācijas, kas normāli kaimiņu starpā nav pieņemamas, bet mēs šo gadu laikā esam [pie tā] pieraduši. Ko es ar to gribu teikt? Tas nav pilnīgi neparasti, bet pašreizējais konteksts to padara nedaudz citādu.»
«Es domāju, ka tas nevis kaut ko ļoti būtisku nozīmē, bet tā ir biedēšanas signālu sūtīšana Baltijas valstu virzienā,» pauž Sārts.
Arī Kembridžas Universitātes Ārpolitikas pētnieks Tomass Pildegovičs iepriekš norādīja, ka šobrīd nav būtiski faktoru, kas liecinātu par tiešiem militāriem draudiem Baltijas reģionam. Viņš arī piebilda, ka «vienlaikus gan Krievijas naidīgā retorika, gan dažāda veida militārās mācības un citi spēka demonstrēšanas paņēmieni liek mums nezaudēt modrību».
Vēl par šo tematu: Ārpolitikas pētnieks: Ja Ukraina nesaņems nepieciešamo artilērijas un raķešu atbalstu, tā noasiņos
Runājot par Krievijas draudiem Lietuvas virzienā, Sārts atzīmē, ka «Kremlim sāp, ka Lietuva ir uzdrošinājusies ieviest sankcijas pret Kaļiņingradas apgabalu». Vērtējot Krievijas iespējas ietekmēt Lietuvu, Sārts skaidro, ka no ekonomiskām svirām, kas Krievijai kādreiz bija, piemēram, enerģētikas jomā, ir palicis ļoti maz. «Eksporta bremzēšana, apturēšana Krievijas virzienā arī droši vien nekādu lielo efektu nevar izraisīt. Pāri paliek kiberuzbrukumi, taču tur Krievija arī parādījusi, ka tā nav nemaz tik varena.»
«Tā ir joma, kurā varētu parādīties kādas sabotāžas, taču es domāju, ka Krievijas arsenālā vairs nav nekā daudz ar ko operēt.»
Krievijas Ārlietu ministrija izteikusies, citējot, «Krievija patur sev tiesības rīkoties, lai aizsargātu savas nacionālās intereses». Vai šajā retorikā saskatāmi militāri draudi?
«Ar ko tad viņi to darītu?» retoriski vaicā Sārts. «Visa Krievijas spēku koncentrācija ir Ukrainā, un viss tiek vērsts uz to, lai varētu īstenot militāro darbību Ukrainā, vienlaicīgi noņemot spēku no visām citām Krievijas robežām.» Sārts vērtē, ka īdz ar to ir maz ticams, ka Krievija varētu virzīt militāro spēku citos virzienos, potenciāli iesaistot NATO, ja tā pat Ukrainā nespēj «atvērt jaunu konflikta zonu». Kaut kādas sabotāžas gan nevar izslēgt.
Turpinot sarunu par militāriem uzbrukumiem no Krievijas puses, Sārts komentē: «Ja Krievijai veicas Ukrainā, tad, protams, paplašinātā dienaskārtībā ir arī citi jautājumi.»
«Bet, kā mēs zinām, viens ir gribēt, otrs – varēt.»
«Šobrīd to varēšanu viņi [krievu okupanti] ir skaidri demonstrējuši Ukrainā, kur «vispārējo invāziju» no visām pusēm viņi ir nespējīgi īstenot – nespējīgi veikt koncentrētu militāro darbību vienā virzienā pret [Ukrainas] bruņotiem spēkiem, kam ir samērā vecs ekipējums. Lai kādas būtu [Kremļa] vēlmes, tā varēšana tuvākā laikā nemainīsies. Ja mēs pareizi rīkosimies, tai varēšanai nevajadzētu mainīties nemaz.»
Sārts arī pauž, ka atsevišķa dimensija ir t.s. stratēģiskās raķešu sistēmas, bet tas ir vairāk kā tāds šantāžas elements.
«Es viņu redzu tā, nevis kā reāli pielietojamu arsenālu no Krievijas puses.»
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors uzsver, ka šobrīd spriedze [par kodolieroču izmantošanu] ir mazinājusies. «Daļēji tas tā ir arī tādēļ, ka mēs kā sabiedrība esam normalizējuši: nu jā, tā krievi dara, par to runā un ik pa brīdim mēģina kādu biedēt, BET tam nekas neseko.»
«Tā pamatlieta, kas Krievijas saimniekam liedz pieņemt šādus lēmumus [par raķešu pielietojumu], ir bailes no atbildes rīcības. Mums kā Rietumiem, kā NATO ir svarīgi, lai viņi saprastu šos riskus, un mēs tos varētu skaidri komunicēt. Tāpēc arī ir kodolmācības un cita veida vēstījumi, lai arī Krievijas pusē saprastu, ka, veicot šādu soli, būs attiecīgi pretsoļi.»
Viena no Kremļa propagandistēm Margarita Simonjana Pēterburgas Ekonomikas forumā pauda, ka visas cerības ir uz badu: «Sāksies bads, sankcijas atcels, ar mums atkal draudzēsies, jo sapratīs, ka nedraudzēties nevar.» Cik efektīva varētu būt šī šantāža?
Sārts norāda, ka šādi izteikumi norāda uz to alternatīvo pasauli, kādā Krievijas propagandisti dzīvo — «ka šāda veida frāzes šķiet normāli pateikt un nebrīnīties, ka cilvēki pēc tam jocīgi skatās».
Krievijas stratēģijas, paužot šādus apgalvojumus, ir:
- maksimāli izmantot inflācijas kāpumu Eiropā, lai to izmantotu kā spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem caur cilvēkiem, kuri nespēj pavilkt cenu kāpumu. Proti, pārtraucot sankcijas un atbalstu Ukrainai, inflācijas kāpums varētu beigties;
- spiest uz graudu trūkumu, lai radītu bada riskus Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, virknē citu vietu. Tas uzreiz rada spiedienu uz Eiropu – potenciālas bēgļu problēmas. Tādā veidā Krievija radītu papildu efektu, un caur to mazinātu atbalstu Ukrainai, un izdarītu spiedienu uz Volodimiru Zelenski iet pie sarunu galda ar Krieviju uz agresorvalstij izdevīgiem nosacījumiem.
«Ir riski, ka Krievija ar šo «bada kārti» varētu arī kaut ko panākt.»
Sārts atzīmē, ka arī Latvijas sabiedrībā ir redzams, ka inflācijas tematika ir sarežģīta, kaut arī mēs esam tepat pierobežā un labi saprotam, kāpēc maksājam tik daudz. «Šī diskusija ir sarežģītāka tur, kur cilvēki mazāk seko notikumiem Ukrainā, jo nejūtas tik apdraudēti.»
«Saistībā ar graudu trūkumu, es domāju, ka būs jāpanāk risinājums. Jautājums: kuri no risinājumiem būs spējīgi funkcionēt?»
«Tas, kā bērni mirst no lodēm un bumbām, ir tikpat briesmīgi kā tas, ka bērni mirst no bada.»
Iespēja ukraiņiem izlausties
Tas, kas ierobežo ukraiņu iespējas gūt manāmu pārsvaru, ir jaunu, sarežģītu tehniku, sistēmu apguve – komandierim ir jāzina, kā pielietot jauno tehniku, kas piegādāta no NATO, atzīmē Sārts. «Normālā situācijā tas ir gads, taču šobrīd ir ļoti ierobežots termiņš.»
Eksperts arī atgādina, ka pirmo kara fāzi Ukraina cīnījās ar veciem padomju ieročiem, varbūt daļa bija jaunāki, bet tagad, kara laikā, Ukraina pāriet uz NATO standartu. «Tā ir fundamentāla atšķirība, jo sākumā ilgi meklēja vecā standarta ieročus, lai ukraiņi var tos uzreiz izmantot. Pāriešana uz jauno standartu prasa laiku un apmācības, bet, kad jaunās sistēmās tiks apgūtas, ukraiņiem būs daudz vienkāršāk [gūt pārsvaru].»
«Domāju, ka Rietumu ieroču [šaušanas] distances pārsvars dos rezultātus.»
Vai mēs zinām, kas notiek okupētajās teritorijās?
«Tur ir totalitārs režīms, ir okupētas demokrātiskas valsts teritorijas. Mēs paši savā vēsturē zinām, kas notiek tādā vietā. No tām druskām, ko redzam atklātos avotos, saprotam, ka notiek līdzīgas lietas.»
«Kad šīs teritorijas tiks atbrīvotas, mēs redzēsim gan kara noziegumus, kas šobrīd tiek apzināti slēpti un kuru pēdas tiek mēģināts aizslaucīt.»
«Tā aina noteikti būs šausminoša,» ir pārliecināts Sārts.