Atrodoties angliski runājošā zemē, kādreiz var nākties dzirdēt teicienu: «Tagad aprunāsimies par ziloni šajā telpā». Nezinot nozīmi, tas var šķist mulsinoši. tomēr, savelkot paralēles ar biežāk dzirdēto «ziloni trauku veikalā», nozīme kļūst intuitīvi vieglāk uztverama, norāda Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste.
Tāpat kā būtu grūti nepamanīt milzīgā dzīvnieka klātbūtni telpā ar trausliem priekšmetiem, arī angļu valodā ar šo metaforu tiek saprasta acīmredzama, objektīva īstenība – bet tāda, kas tiek apzināti ignorēta vai par kuru neviens nevēlas runāt. Šķiet analoģisks izvairīšanās zilonis laiku pa laikam parādās arī Latvijā gan mediju diskusijās, gan pirmsvēlēšanu politiskajā retorikā, atzīst ekonomists.
Uz šādām pārdomām mani rosināja pēdējā laikā medijos lasītais un dzirdētais, kas lielākā vai mazākā mērā aicina atgriezties pie «gāzi grīdā» politikas – vai nu aicinot Latvijai atteikties no Māstrihtas kritēriju izpildes un palielināt budžeta deficītu (solot, ka tas ļaus paātrināt ekonomikas attīstību), vai vienkārši neturpināt konsolidāciju cerībā, ka budžets sabalansēsies pats no sevis, uz ekonomikas izaugsmes rēķina. Uzpeld arī pa piedāvājumam pagarināt Latvijai piešķirtā starptautiskā aizdevuma atmaksas termiņu, gan nepasakot, ka tas nozīmētu arī aizdevuma programmas pagarināšanu ar visām no tā izrietošajām sekām, tai skaitā sūtītu gan vietējiem, gan ārvalstu uzņēmējiem un investoriem skaidru ziņu – Latvija joprojām ir vāja un nespēj vadīt tautsaimniecību pašu spēkiem. Un tas viss laikā, kad paši tik tikko cenšamies nostāties uz kājām pēc pārdzīvotās smagās krīzes, kas nāca kā iepriekšējās uzgāzēšanas sekas, bet pasaulē parādu krīze vēršas plašumā, uzsver ekonomists, skaidrojot, ko šādi aicinājumi, tos īstenojot, nozīmētu Latvijas tautsaimniecībai.
Iedomājieties kā būtu, ja jūsu viesistabā patiešām iemitinātos zilonis. Jūs droši vien izjustu neērtības, šaurību, vai pat pilnībā zaudētu iespēju pārvietoties. Tā vietā, lai atzītu, ka viesis jānogādā uz zooloģisko dārzu, tā atgūstot iepriekšējo ērtību, daži iesaka problēmu risināt ar pamatīgu mājas pārbūvi uz kredīta, to būtiski paplašinot. Vien neatbildēts paliek jautājums, kas maksās parādu, kad mājas pārbūve būs pabeigta. Gluži līdzīgi arī augstāk minēto piedāvājumu autori nesniedz atbildi, kādas sekas šāda rīcība izraisītu starptautiskās parādu krīzes kontekstā. Ir skaidrs, ka attīstības modelis «audzēt labklājību uz bezgalīgas aizņemšanās rēķina» sevi ir izsmēlis, un to ir grūti nesaskatīt pasaules finanšu vētru laikā, teic Rutkaste.
Lielām un stabilām valstīm iespējama zināma atkāpe jeb, citiem vārdiem, parāda slieksnis, pie kura tās zaudē investoru uzticību, ir visai augsts.
Stipri atšķirīga situācija vērojama mazās valstīs, īpaši nelielās attīstības valstīs, pie kurām pieskaitāma arī Latvija. Nesen piedzīvotais spilgti parāda, ka pieeju finanšu tirgum šāda vāja valsts var zaudēt dažu nedēļu laikā pat tad, ja tās parāda līmenis ir visai zems – kā tas notika 2008. gada nogalē, kad Latvijas valdībai nācās lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību, lai būtu iespējams likvidēt milzīgo plaisu starp lielajiem budžeta izdevumiem un sarūkošajiem ienākumiem nevis vienā rāvienā, bet pakāpeniski. Citu iespēju kā mazināt deficītu tādām valstīm kā Latvija vienkārši nav, īpaši tagad, kad valsts parāds dažos gados ir vairāk nekā četrkāršojies, pērn sasniedzot 45% no iekšzemes kopprodukta.
Atšķirībā no ASV dolāra Latvijas lats nebauda starptautiskas rezervju valūtas statusu – latu ārpus Latvijas nelieto gandrīz nemaz, un Latvija nav pat īsti spējīga aizņemties savā valūtā, jo gluži vienkārši nav aizdevēju, kas būtu gatavi ieguldīt nozīmīgus līdzekļus latu parādzīmēs. Iekšējais uzkrājumu līmenis (no kā varētu nākt aizdevumi latos) ir zems, it īpaši mērot pret investīciju vajadzībām. Bet ārvalstu kapitālisti mums ir gatavi aizdot tikai ārvalstu valūtā. Turklāt pretstatā situācijai ASV ieguldījumiem Latvijas vērtspapīros ir bezgala daudz alternatīvu. Tādēļ, rodoties pat mazākajām šaubām par Latvijas valsts spēju nākotnē pildīt savas saistības, Latvijas iespējas aizņemties finanšu tirgū tiek nogrieztas kā ar nazi, tā Rutkaste.
Tālab piedāvājums atteikties no Māstrihtas kritēriju izpildes ir vai nu līdz galam neizdomātas domas auglis, vai vienkārši populisms. Cerība, ka Latvija nostāsies uz straujas izaugsmes ceļa ar budžeta deficīta un valsts parāda pieaudzēšanas palīdzību, ir brīnumjauks sapnis vasaras naktī. Pašlaik Latvijai ar milzu pūlēm ir izdevies atgūt kaut nelielu daļu no krīzes laikā zaudētās reputācijas. Valsts nostājas uz savām kājām; tā atjaunojusi spēju aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, uzņēmēji – iespēju sadarboties ar ārvalstu partneriem. Atgūta konkurētspēja, ir palielinātas eksporta tirgus daļas vairākās valstīs, rūpniecība sasniegusi pirmskrīzes ražošanas apjomu un pārējās nozares tai pakāpeniski seko. Arī iedzīvotāji lēnām sāk izjust uzlabojumu: bezdarbs pakāpeniski mazinās, un nodarbinātība pieaug, atsevišķās nozarēs mēreni pieaug algas, pakāpeniski atjaunojas drošības sajūta par nākotni. Tas atspoguļojas arī iekšzemes kopprodukta rādītājā, kas šī gada otrajā ceturksnī sasniedza 5,3% lielu gada pieaugumu, norāda ekonomists.
Cik ilgi celt, tik ātri nojaukt. Sperot vienu neuzmanīgu soli 2012. gada budžeta veidošanā uzticību varam atkal zaudēt, atgriežoties pie ražošanas krituma, – bezdarba pieauguma. Zilonim trauku veikalā neklājas viegli, bet ir viena lieta, kas neplīst – tas ir parāds, rezumē ekonomists.