Gandrīz puse jeb 46% pilsoņu šajās Saeimas vēlēšanās neplāno balsot par to pašu partiju vai partiju apvienību, par ko balsoja 9. Saeimas vēlēšanās.
17% šo cilvēku savu viedokli pamato ar vēlmi Saeimā redzēt citus cilvēkus, 15% – ar vilšanos partijā vai tās pārstāvjos, liecina DnB Nord Latvijas barometra dati.
To, ka varētu balsot par to pašu politisko spēku, apstiprināja 30%, tostarp 7% no tiem ir uzticīgi vienai partijai jau vairākus gadus, bet 6% uzskata, ka citi nav paveikuši neko tādu, lai viņus izvēlētos, un 5% – ka citi nevar piedāvāt labāku alternatīvu.
Nedaudz mazāk par vienu trešdaļu savus iepriekšējos lēmumus vērtē kā pamatotus un tālredzīgus, savukārt 37% par saviem iepriekšējajiem lēmumiem sniedz kritisku vērtējumu, atzīstot, ka lēmumi nav bijuši pamatoti un tālredzīgi.
Visvairāk iedzīvotāju Latviju pēc gada vēlētos redzēt mazāk korumpētu (40%), bagātāku (33%) un maksātspējīgu (30%),
32% aptaujāto uzskata, ka dzīve nākamās Saeimas laikā nemainīsies, savukārt 16% ir pārliecināti, ka dzīve uzlabosies, taču pamazām, un 11% domā, ka dzīve uzreiz nekļūs vieglāka, taču tiks ieviesta kārtība.
Vaicāti par sabiedrības labklājības izmaiņām, 29% pauž pārliecību, ka tas būs atkarīgs no pie varas esošiem cilvēkiem, 19% uzskata, ka valsts izies no krīzes, taču pamazām, bet 16% domā, ka četri gadi ir pārāk īss laika posms, lai kaut kas būtiski mainītos.
43% uzskata, ka uzticēšanos valdībai varētu veicināt korupcijas mazināšanās, 39% – algu un pensiju paaugstināšana, 32% – politisko solījumu izpildes kontrole. Tikai 9% norāda, ka uzticēšanos valdībai veicinātu pieņemto lēmumu plašāka skaidrošana.
Sociologs Arnis Kaktiņš šo krīzi raksturo kā vienu no dziļākajām krīzēm, kāda jebkad ir bijusi, uzsverot, ka tā ir uzticības krīze. «Tā ir uzticības krīze varai, apkārtējiem, viens otram – kamēr tas neatrisināsies, diez vai kaut kas mainīsies,» norāda Kaktiņš.
Savukārt AS SAF Tehnika valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs izteica novērojumu, ka Latvijas iedzīvotāji ir absolūti nekritiski pret sevi – krīzē vainojot valdību un uzņēmējus, bet ne sevi. «Vai tad mēs tos dzīvokļus pirkām, spekulējām? Savukārt bankas ar varu mums spieda ņemt kredītus – vainīgi ir visi citi, tikai ne mēs paši,» ironiski nosaka Bergs.
Tam piekrīt arī sociālantropologs Roberts Ķīlis, uzsverot, ka iedzīvotāji politiķus uzskata par visvairāk vainojamo grupu krīzē. Vienlaikus viņš piebilst, ka pašlaik sabiedrības aktivitātes potenciāls nav īpaši augsts – situācija tiek vērota no malas, it kā garāmejot, un aktivitātes pastiprināšanos varētu izraisīt vienīgi fakts, ja kaut kas notiktu ar pensijām.