Globālā ekonomiskā krīze smagi skāra Latvijas tautsaimniecību, taču vienlaikus gan uzņēmējiem, gan valdībai tā lika pārskatīt savu līdzšinējo darbību un rast veidus, kā darboties efektīvāk un būt konkurētspējīgiem. Uzņēmējiem tas nozīmēja pārskatīt biznesa plānus, optimizēt darbību, rast jaunus eksporta tirgus. Valdībai un likumdevējiem – pieņemt lēmumus, kas ilgstoši tika atlikti, īpaši tādās jutīgās jomās kā izglītība, veselība, reģionālā attīstība. No šodienas skatpunkta raugoties, nākas atzīt, ka, krīzei beidzoties, valdība virkni būtisku reformu ir īstenojusi tikai daļēji vai nav īstenojusi nemaz, uzskata Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) izpilddirektors Ģirts Greiškalns.
Pēc viņa domām, rezultātā cieš valsts konkurētspēja un tās pievilcība investoru acīs.
«Pašlaik Latvijas varasiestādes un likumdevēji turpina darbu ierastajā ritmā – tiek gatavoti un apspriesti dažādi plāni, stratēģijas, koncepcijas un pamatnostādnes, bet līdz to īstenošanai nonāk reti. Kamēr mēs turpinām izstrādāt jaunus vai uzlabot jau esošus plānus, valstis, kurās tikai nesen beidzās ekonomiskā krīze, rīkojas un jau apsteidz mūs ekonomiskajā izaugsmē. Laikā, kad visā pasaulē cīņa par investīcijām ir saasinājusies, šāda situācija mazina Latvijas pievilcību investoru acīs. Par to liecina arī statistikas dati – Latvijā jaunu investīciju apjoms uzņēmuma pamatkapitālā un arī kopējais apgrozījuma pieaugums krītas. Investori rūpīgi vērtē Latvijas uzņēmējdarbības un investīciju vidi un, redzot, ka virkne problēmu ilgstoši netiek atrisinātas, izvēlas citas valstis,» norāda Greiškalns.
Pēc ĀILP izpilddirektora domām, Latvijas ekonomisko izaugsmi negatīvi ietekmē gan dažādi ģeopolitiski riski, gan atbilstoša darbaspēka trūkums un valsts novājinātā tiesiskā vide. Par to liecina, piemēram, neefektīvais maksātnespējas process un to ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi. Uzņēmēju un investoru neuzticēšanās valsts institūcijām, tiesu sistēmai, smagais birokrātijas slogs, neskaidrība par iesaistīto pušu atbildību ne tikai atbaida uzņēmējus un investorus, bet arī liek apsvērt esošo ražotņu pārcelšanu uz ārvalstīm. Tāpat uzņēmēji, apzinoties iespējamos riskus, veic piesardzības pasākumus, piemēram, ievieš pakalpojumu priekšapmaksu, piemēro augstākas cenas, kas apgrūtina darījumu veikšanu un ilgtermiņā negatīvi ietekmēs ekonomikas izaugsmi.
«Latvijas uzņēmējdarbības vide joprojām ir neprognozējama. Reti kurš ir gatavs uzņemties risku un ieguldīt Latvijas uzņēmumos vai veidot šeit jaunas ražotnes. Lai gan atvērt uzņēmumu Latvijā var dažu stundu laikā, lai to slēgtu vajadzīgi vidēji 18 mēneši. Ja nākas iekļūt maksātnespējas procesa dzirnavās, tad vairāku gadu garumā ilgušu tiesvedību rezultātā labākajā gadījumā izdosies atgūt vienu līdz 2% no prasījumu apmēra, ja esi nenodrošināts kreditors. Sliktākajā gadījumā jārēķinās ar ilgstošām tiesvedībām, kas nereti ir fiktīvas, iesaldētiem kontiem un neziņu, par kādiem varbūtējiem pārkāpumiem vai rīcību tiks ierosināta nākamā tiesvedība,» pašreizējo situāciju raksturo Greiškalns.
Lai investīciju piesaistē spētu konkurēt ar kaimiņvalstīm, Latvijai jāveic virkne uzņēmējdarbības un investīciju vides uzlabojumu: jāpanāk vienota izpratne par likumu interpretāciju un konsekvence tiesību normu piemērošanā, jāievieš visaptveroša maksātnespējas procesu uzraudzības un kontroles sistēma, jāattīsta mērķtiecīga investīciju piesaiste politika. Greiškalns atgādina, ka visvienkāršākais veids, kā piesaistīt valstij jaunas investīcijas, ir strādāt ar jau esošajiem investoriem: «Lietuva ir labs piemērs, no kura mācīties – valsts mērķtiecīgi sadarbojas un strādā ar valstī jau esošajiem investoriem. Līdz ar to investori, pamatojoties uz veiksmīgo pieredzi, turpina ieguldīt uzņēmējdarbībā Lietuvā un jaunajos investoros tiek nostiprināta pārliecība, ka uzņēmējdarbības vide ir sakārtota, droša un ka valsts rūpējas par kopējo investīciju klimatu.»
ĀIPL izpilddirektors uzskata, lai investīciju apjoms Latvijā augtu un ekonomika piedzīvotu izaugsmi, jāstrādā gan ar esošajiem investoriem, gan jāstiprina tiesu sistēma un likuma vara. «Iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir jājūtas aizsargātiem un jāsaprot «spēles noteikumi». Ja mēs likumā definējam, ka izvairīšanās no nodokļu nomaksas, ir sodāma, bet lielākā daļa uzņēmēju, kas nodokļus nemaksā, sodu nesaņem, tiek radīts iespaids, ka šāda prakse ir pieļaujama. Tādēļ ir būtiski, lai pārkāpumi tiktu ātri identificēti, pierādīti un sodīti. Arī ieildzis sods, kas tiek piemērots pēc pieciem gadiem mazina likumpaklausību, jo sabiedrība vairs neatceras, par ko tas piespriests, un zūd sajūta par soda neizbēgamību,» secina Greiškalns.
Ref: 102.000.102.12432