Gavrilovs: valdība rīkojas uz aklo – kā iznāk

Mēs trīs gadus cīnījāmies, lai tiktu sagatavota Valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģija, lai valdība zinātu, kurp tā ved valsti tuvākajos piecos gados un tālāk. Tagad valdība rīkojas uz aklo – kā iznāk, intervijā BNN.LV atzīst Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents Vitālijs Gavrilovs.

Tāpat arī Gavrilovs neslēpj savus iebildumus pret haotisku valsts vadīšanu un nodokļu celšanu, saskata draudus ēnu ekonomikā, kā arī rosina ievērojami palielināt atbalstu uz zinātni balstītas inovatīvas ekonomikas radīšanai un skaidro, ka optimālais iedzīvotāju skaits, lai Latvijas ekonomika varētu sevi apkalpot, būtu četri miljoni.

Ko LDDK pēdējos gados ir panākusi visu uzņēmēju labā?

Tā kā mēs pārstāvam tos, kas apvienoti zem LDDK karoga, mūsu galvenais uzdevums ir maksimāli efektīvi ietekmēt tos, kas nosaka uzņēmējdarbības procesa spēles noteikumus. Lai ietekmētu, mums ir jābūt partnerībā. Klasiskais pasaules modelis ir, ka tādi partneri ir valdība un arodbiedrības. Līdz 2009.gadam mūsu galvenais sarunu partneris bija Labklājības ministrs, kas vājināja mūsu pozīcijas. Jo šāds ministrs būtībā nevar iespaidot smagos – finanšu, ekonomikas un zemkopības ministrus. Mums ir pamattiesības uz kolektīvu rīcību līdz pat atsevišķa ministra demisijas prasīšanai. Lai realizētu savu ietekmi, bija svarīgi panākt, lai premjers kļūtu par Nacionālās trīspusējās padomes līdzpriekšsēdētāju. Pirmais premjers, kas uz to piekrita, ir Valdis Dombrovskis. Lai viņu pierunātu sarežģītajā ekonomiskajā situācijā, mēs palielinājām «kritisko masu», savās prasībās apvienojoties ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kā arī Latvijas Pašvaldību savienību un Latvijas Zinātņu akadēmiju. Uzņēmēji strādā kvalitatīvi, jo viņu pārvaldības sistēma balstās uz reāliem biznesa modeļiem. Savukārt valdība noignorēja mūsu vērtīgos priekšlikumus 2011.gada budžeta izstrādes gaitā, jo vadās pēc citiem apsvērumiem. Īstām biznesa struktūrām ir stratēģiski mērķi, bet mūsu valdības tādus mērķus neatrod pēdējos 20 gadus. Uzņēmēju rīcībā ir vidējā termiņa plānošana, bet valdībai tādas pietrūkst. Diemžēl līdz šim mums nav izdevies panākt, lai valdība īstenotu kvalitatīvu pārvaldību Latvijā, kā to dara Igaunijā un Lietuvā. Vēl 2011.gada februārī mēs aicinājām valdību uz ātru, aktīvu un atbildīgu rīcību uzņēmējdarbības vides atveseļošanā. Rakstām konkrētas programmas, ko valdībai jādara, nevis izplūdušus plānus. Valdība nedrīkst visu laiku dzīvot uz parāda un neveikt nekādas strukturālās reformas. Tērēt nenopelnīto – 2,5 miljonus latu dienā. Mani interesē ziedot savu laiku, lai no valdības saņemtu pretim konkrētu rezultātu. Nevis tas, kā viņi izskatās vai atrunājās, bet tikai praktiskā rīcība.

Kas jūs īsti neapmierina valdības politikā?

To nevar saukt par komandu. Valdības komanda ir ļoti vāja un viņi slikti reaģē uz ekonomikas izmaiņām. Pietrūkst līderisma un kompetences, totāli pietrūkst. Ja Saeima redz, ka ministri netiek galā ar savām jomām, viņus vienkārši jāatceļ. Visas kustības ir haotiskas un nekad neapsīkst kā Brauna teorijā…Nav vidējā termiņa makroekonomisko scenāriju, par ko runāja arī Nacionālo reformu padomē. Bīstami ir tas, ka valdība nemēģina radikāli samazināt šķēršļus Eiropas Savienības struktūrfondu apguvē un nebalstās uz kvalitatīvas pārvaldības pieeju itin visā. Mēs reiz pat lūdzām Valsts prezidentu Valdi Zatleru novērtēt to, kā valdība gatavo budžetu 2009.gadam, paredzot, ka IKP kritums būs lielāks par prognozētajiem 18%. Nodokļu ienākumi tobrīd kritās par 24%. Ja PVN un sociālo nodokļu slogs tiktu samazināts, daudzi uzņēmēji nepazustu ēnu ekonomikā. Mums jāredz politiķu acis, kādi ir viņu iekšējie šķēršļi, lai neizpildītu uzņēmēju loģiskās prasības. Neuzņemtu pozitīvos ieteikumus. Pašreizējā politiskā kultūra neļauj mums paklausīt.

Cik daudz uzņēmēju šobrīd izvairās no nodokļu maksāšanas?

Šo tēmu varētu likt zem viena jumta – ēnu ekonomika. Ir ziņas, ka tie ir no 24 līdz 30%. Bet, kad mums 2010.gadā bija tikšanās ar Saeimu, bija grūti pierādīt viņiem šīs problēmas apmērus, jo deputāti nosprieda, ka ēnu ekonomika nepārsniedz 16%. Nebūtu jāvadās pēc tā, ko mums iestāsta starptautiskie analītiķi. Jāpēta nodokļu ievākumu atsevišķu nozaru griezumā. Ārzemju investoru padome salīdzināja VID datus un to, cik ir reālais degvielas patēriņš Latvijā. Izrādījās, ka eksistē 210 miljonu latu caurums. Ja valdība neuzstāda sev par mērķi atgūt no ēnu ekonomikas 50 un vairāk miljonus latu, tā neko nevar sasniegt.

Ko jūs ierosinājāt darīt?

Mēs trīs gadus cīnījāmies, lai tiktu sagatavota Valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģija. Taču valdība un Saeima joprojām nevar to apstiprināt. Kāpēc? Tas kalpotu tam, lai valdība zinātu, kurp tā ved valsti tuvākajos piecos gados un tālāk. Zem stratēģijas būtu jāliek apakšā nepieciešamos resursus. Tagad valdība rīkojas uz aklo – kā iznāk. Tā kā nevarējām to panākt iekšēji, iedarbosimies uz Dombrovska valdību caur Briseli. Aprīlī šo vidējā termiņa makroekonomisko scenāriju uz trijiem gadiem viņiem būs jāuzrāda ES vadītājiem, iepriekš konsultējoties ar mums. Jautājums, cik kvalitatīvi viņi izpildīs šo mājasdarbu, ņemot vērā līderisma trūkumu. Otrkārt, jāsagatavo dokuments «Latvijas tautsaimniecības makro-strukturālie izaicinājumi vai šķēršļi» ar konkrētu pasākumu plānu uzskaitījumu pa ministrijām. Treškārt, jāuzraksta Latvijas mērķprogramma priekš «Eiropa 2020». Ceturtkārt, kādi būs politiskie virzieni, kas nodrošinās ilgtermiņa programmu izpildi? Koalīcijas padome padara valdības darbu pusparalizētu, liedz izpildvarai realizēt savu patieso potenciālu. Neviens ministrs nevar precīzi pateikt, kāda ir situācija viņu pārvaldītajās nozarēs. Valdībai jābūt redzējumam, cik lielu mēs vēlamies IKP uz vienu iedzīvotāju 2020. un 2030.gadā, jo tas var radīt izaugsmes pamatu un samazināt esošo bezdarbu. Ja valdība radītu «smart regulation», profesionālie ierēdņi spētu iekļauties termiņos un sasniegt taustāmus rezultātus. Baltijas jūras reģionā uz astoņām dalībvalstīm paredzēti 55 miljardi EUR investīcijām infrastruktūras attīstībā, bet cik daudz no tā Latvija mācēs apgūt? Pirms triju Baltijas valstu premjeri brauc uz Baltijas jūras padomi, viņiem ir jāvienojas ar biznesu par prioritārajiem projektiem. Ko mēs varētu virzīt kopā? Piemēram, Latvija un Dānija ir atbildīgas par energo-drošību, līdz ar to mūsu valsts varētu veidoties kā atjaunojamās enerģijas attīstības centrs. Lietuva ir atbildīga par transporta saiknēm, mums ar viņiem jākooperējas Rail Baltic projektā uz 620 milj. EUR. Igaunija atbildēs par ES iekšējā tirgus sakārtošanu.

Kā jūs vērtējat 2011.gada budžeta konsolidācijas pasākumus ar nodokļu pēkšņu pacelšanu gada vidū?

Mēs to vērtējam tieši kā nekvalitatīva menedžmenta pieeju. Nedrīkstam pasīvi noraudzīties uz to, ko viņi tur valdībā dara. Cenšamies aktīvi ietekmēt, lai rezultāti būtu kaut nedaudz labāki. Kaut arī valsts ir izvairījusies no bankrota draudiem, būtiski ir uzturēt sociālo mieru. Par 2010.gadu valsts neiekasēja nodokļus par 7%, bija neliels IKP kritums – 0,2%, taču mēs – talantīgie un progresīvie uzņēmēji veicām ceturto straujāko eksporta apjomu pieaugumu ES ietvaros ar 4,1 miljardu. Valdība spēji pieņem lēmumus, neizvērtējot to gaidāmās sekas. 2010.gadā bija 34 grozījumi par nodokļiem un vairāk nekā 40 dažādas izmaiņas, ierēdņiem pat fiziski nepietika laika tos ieviest. Jāparedz vismaz viens gads no lēmumu pieņemšanas līdz to ieviešanai, lai ierēdņi attaptos un pienācīgi sagatavotos.

Kurās nozarēs jūs saredzat investīciju pievilcīgumu?

Galvenās nozares ir jau izkristalizējušās: tās ir kokrūpniecība, pārtikas rūpniecība, ķīmija&farmācija, kā arī tranzīts&loģistika. Nedrīkstam nolikt malā pakalpojumu sektoru – finanses, izglītību, tūrismu un veselību. Ja ir talants, var spekulēt uz valūtas kursu svārstībām, vai uz pārtikas cenu pieaugumu biržās. Latvijā ir labs smadzeņu potenciāls, kas atklāsies tikai pie nosacījuma, ka valsts vara iegūs stiprus stratēģiskos līderus. Ja 80% ekonomiskās aktivitātes veido iekšējais patēriņš, to jāveicina, nevis jāslāpē. Tā būtu gudra pārvaldība.

Kāpēc neredzam investoru pieplūdumu?

Tāpēc, ka es līdz šai dienai neredzu Latvijas valdībai uz galda stratēģiskos investīciju projektus, kādi ir Lietuvā – veseli 10 uz vairākiem miljardiem eiro.

Vai jūs apsveicat valdības apņemšanos līdz 2014.gadam necelt pamatnodokļus un pakāpeniski palielināt neapliekamo minimumu strādājošiem?

Mūsu uzņēmēju vidējais apgrozījums pāris gados ir nokritis no 570 000 EUR uz 370 000 EUR, bet peļņa no 25 000 EUR gadā līdz 6000 EUR, pēc tam līdz nullei vai pat mīnusā. Mēs saprotam, ka celt tālāk nodokļus būtu pilnīgi bezjēdzīgi, ņemot vērā reālo stāvokli saspiestajā ekonomikā. Kā tas iespējams – celt nodokļus līdz vidējam ES līmenim, ja mums IKP uz vienu iedzīvotāju ir 8000 EUR, kamēr ES vidējais ir 25 000 EUR? Nodokļu likmes mums atšķiras tikai par 8%. Man kā uzņēmējam izaicinājums ir iespēja, ne problēma. Mēs staigājam tuvu zemei, tāpēc valdībai vienmēr vērts ieklausīties mūsu viedoklī. Ministru kabinetam būtu jāpierāda Briseles birokrātiem, ka esam maza valsts ar niecīgiem resursiem un tādēļ mums vajag būt pievilcīgiem ar vidēji zemiem nodokļiem. Mūsu valdība tikai 0,6% atvēl uz zinātni balstītas inovatīvas ekonomikas radīšanai, taču tā ir dārga – būtu nepieciešami vismaz 3% no IKP. Pateicoties mikrouzņēmumu programmas ieviešanai, Latvijā ir radies 31 uzņēmējs uz 1000 iedzīvotājiem, kamēr ES ir 54, savukārt ASV – 85.

Vai paaugstinot pensiju vecumu, būs iespējams nodarbināt cilvēkus tik ilgi?

Tas darbadevējiem būs ļoti smagi, jo saistīts ar Latvijas demogrāfisko situāciju. Visās profesiju grupās to nevarēs izdarīt. Darbaspēka motivāciju, stimulāciju un atražošanu būs jārisina ES kopīgās politikas ietvaros. Mūsu valsts meklē īstermiņa, ne ilgtermiņa risinājumus šajā jautājumā. Optimālais iedzīvotāju skaits, lai ekonomika varētu sevi apkalpot, būtu četri miljoni. Latvijā ir aptuveni 2,3 miljoni. Tātad valsts turpmākās izaugsmes stratēģiju, bērnu un ģimenes pabalstus, izglītību un veselības aprūpi jāpakārto tālredzīgai stratēģijai uz iedzīvotāju skaita dubultošanu.