BNN turpina publicēt paša populārākā Krievijas ieslodzītā – Mihaila Hodorkovska atbildes uz radiostacijas Eho Moskvi klausītāju jautājumiem.
Par to, vai Hodorkovskis piekrīt tam, ka plašsaziņas līdzekļos ir jādod vārds ksenofobiem un antisemītiem. Piekrītu. Pirmkārt, es esmu Voltēra piekritējs šajā ziņā. Vārda brīvība ir visiem bez izņēmuma. Otrkārt, ir jālasa Staļina raksti un Mein Kampf, lai pašreizējiem šo fanātiķu mantiniekiem būtu mazāk iespēju apmānīt mūsu bērnus.
Par to, kāpēc Hodorkovskis noklusēja to, ka Putins ir noslēdzis vienošanos ar oligarhiem (neiesaistīšanās politikā apmaiņā pret aktīvu saglabāšanu). Šis, nu jau ikdienišķais, apgalvojums patiesībā ir meli. Cilvēki melo, lai paskaidrotu varas aktivitātes. Vienošanās būtība bija pavisam cita, un politikas iesaistīšanās biznesā, kā visiem labi zināms, ir parasta lieta. Runa bija par uzņēmumu neizmantošanu politikā (darbinieku masveida akcijas un citi korporatīvās šantāžas veidi). Noteikumu «pārskatīšana» notika 2003. gada nogalē, pēc mana aresta.
Par to, vai Putinam ir sirdsapziņa. Putins iziet parasta autokrāta evolūcijas procesu. Vide iesūc. Žēl, ka tā.
Par to, vai «vaučeru» privatizācija bija taisnīga. Nē. Cilvēki nepaguva tikt ar visu skaidrībā un – paspēlēja. Es par labāku uzskatīju slēgto fondu ceļu (čehu variants).
Par to, cik taisnīgas Krievijā bija ķīlu izsoles. Tieši tik taisnīgas, cik taisnīga bija dzīvokļa iegāde Maskavā 1995. gadā, kura vērtība ap 2003. gadu varēja pieaugt gan 10, gan 53 reizes. Biznesā ir taisnīgs arī nodoklis uz tādu kapitāla pieaugumu, ko mēs valdībai piedāvājām 2002.-2003. gadā. Bet zināmi Kremļa cilvēki deva priekšroku valsts budžeta naudas iegūšanai, saglabājot āķi lielajā biznesā.
Par to, ka kompāniju īpašnieki pārnes savu īpašumu uz ofšoriem. Īstenībā, rūpnīcu atrašanās vietas nekur pārnest nevar. Bet uzrādīt ārvalstu juridisko personu kā kompānijas īpašnieku – var, un tas ir izdevīgi, ja dividendes tiek atkal investētas ražošanā, kas atrodas Krievijā. Tāda ir mūsu nodokļu likumdošana un mūsu investīciju aizstāvības režīms. Vismaz kaut kāda aizsardzība no patvaļas un laupīšanas.
Par JUKOS iegādi 1995. gadā par 350 miljoniem, kad pēc 8 mēnešiem kompānijas cena biržā bija 6,2 miljoni. Tas ir mīts. Akciju cenas biržā deviņdesmito gadu vidū neatspoguļoja realitāti. 1998. gadā JUKOS vērtība biržā bija mazāka pa 200 miljoniem ASV dolāru. Patiesībā 1995. gadā 350 miljoni dolāru par 70% holdinga, kas pārvaldīja 38 % meitas kompāniju un 3 miljardu dolāru parādu, nelikās pārāk zema cena, īpaši pirms vēlēšanām, kurās bija liela varbūtība, ka uzvarēs komunisti.
Par to, kā uzsākt cīņu ar korupciju. Neatkarīga, ietekmīga opozīcija un godīgas vēlēšanas. Neatkarīga tiesa. Godīgas ienākumu deklarācijas. Deklarācijas par nekustamajiem īpašumiem un lieliem izdevumiem ierēdņiem un viņu ģimenei. Masveida kadru nomaiņa tiesībsargājošajās iestādēs. Viens bez otra nestrādā. Bez neatkarīgas opozīcijas nav neatkarīgas tiesas un godīgu vēlēšanu, bet zaglīgie ierēdņi ne no kā nebaidās.
Par savu piedalīšanos Jeļcina vēlēšanās 1996. gadā. Ceļa sazarojums jau bija aiz muguras 1993. gadā, kad tika izveidota superprezidenta Konstitūcija. 1996. gada alternatīva bija Komunistiskās partijas aizliegums, uz ko mudināja daži Jeļcina atbalstītāji. Esmu pārliecināts – tāds notikumu pavērsiens būtu bijis vēl bīstamāks. Diemžēl 1993. gadā es, tāpat kā daudzi citi, nemācēju ieraudzīt to smalko robežu, kuru nedrīkstēja pārkāpt.
Par to, ko darītu Hodorkovskis, ja viņam būtu tāda pati vara kā Putinam. Es to demontētu. Lai nekad dzīve visa mana valsts nebūtu atkarīga no viena cilvēka prāta, noskaņojuma un ambīcijām.
Par to vai ārvalstu banku darbības aizliegums Krievijā nav ļaunuma avots. Es daudz esmu iemācījies no ārvalstu speciālistiem. Man pārrobežā ir daudz draugu. Taču es nekad neesmu sapratis un nesapratīšu ticību tam, ka ārzemnieki mūs izglābs. Tā ir mūsu valsts, mūsu atbildība un tikai mēs paši varam atrisināt savas problēmas. Bet rietumu bankas nekad neizvēlas to kvotu, ko viņām piedāvāta. Tā kā tas ir mīts, ka ārvalstu banku darbības aizliegums kaut kam būtu traucējis.
Par Krievijas atpalicību no valstīm ar attīstītu ekonomiku. Šī brīža Krievijas rūpniecības stāvoklis atbilst tam, kāds bijis Eiropā pirms 30 – 50 gadiem. Pārvarēt šo nobīdi var 20 – 25 gadu laikā. Par neatgriezenisku to var padarīt sabiedrības stāvoklis. Mēs esam ļoti tuvu nacionālajai pašnāvībai. Mēģinājumi saglabāt impēriju, tā vietā, lai celtu nacionālu, tiesisku valsti, mums ir izmaksājuši ļoti dārgi. Un turpina izmaksāt.
Par to, vai Krievijā ir iespējama augsto tehnoloģiju ražošana. Bez šaubām, ir iespējama. Vēl vairāk, Krievijas iedzīvotāju mentalitāte ir piemērota šādām procesa vajadzībām. Mums patīk meklēt un atrast jaunus risinājumus, riskēt un darīt unikālas lietas. Viss jautājums ir valsts pārvaldes sistēmā un tās prioritātēs. Šodien tās neatbilst Krievijas talantu īstenošanai. Radošie un pieprasītie cilvēki aizbrauc.
Par to, kam vajadzētu būt derīgo izrakteņu īpašniekiem. Derīgie izrakteņi zemē pieder visiem Krievijas pilsoņiem. Lai tos iegūtu un pārvērstu par preci, ir jātērē nauda (piemēram, 1998.-1999. gadā naftas iegūšana, sagatavošana un nogādāšana tirgū izmaksāja vairāk, nekā par to saņēma). Tātad daļa peļņas no iegūtajām izejvielām pieder tam, kas pūlējies, lai tās iegūtu. Pārējo nodokļu veidā paņem valsts un sadala valsts budžetā paredzētajā veidā. Taisnīgums prasa, lai visi iegūtu savu daļu. Diemžēl ar mūsu ierēdņiem tā neizdodas.
Par to, kā lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju padarīt dzīvi komfortablāku. Nav vienkāršu risinājumu. Taču, pilnvaroto ierēdņu tiesību radikāla samazināšana, kas liegtu viņiem iespēju prasīt meslus; neatkarīgas tiesas atjaunošana, lai, darbos nevis vārdos, pieņemtu lēmumus pilsoņu un valsts neizbēgamajos konfliktos, un cīņa ar visaptverošo korupciju – tas viss krasi uzlabotu situāciju.
Par Krievijas liberālo spēku taktiku vēlēšanās. Uzskatu, ka liberālo spēku taktika 2011. – 2012. gada vēlēšanās ir pelnījusi profesionālu apspriešanu. Ja liberāļiem izdotos nonākt pie konsensusa, tas būtu svarīgs precedents. Pie tam ļoti svarīgi konsolidēties ar tiem, kas ir cienīgi ļaudis, bet varbūt nespēj izšķirt visu liberālo vērtību spektru. Es centīšos izdarīt visu, kas no manis atkarīgs, lai šāda vienošanās tiktu panākta. Vismaz nākotnē.
Par tiesībsargājošo iestāžu pārorientāciju no valsts uz sabiedrības aizstāvību. Recepte paliek nemainīga – neatkarīga opozīcija, parlamenta kontrole, politisko ielikteņu (ministra, vietnieku) nomaiņa vēlēšanu rezultātā, neatkarīga tiesu sistēma. Citas receptes nav.
Par sodu sistēmas izmaiņām. Galvenā problēma – sodu sistēma atbild par visu ko citu, izņemot pašu galveno – recidīvā noziedzības līmeņa samazināšanos un normālas cilvēciskas personas atjaunošanos. Tieši tāpēc līdz šim brīdim «zonās» no cilvēkiem taisa nepatstāvīgus, darba un sociālās iemaņas zaudējušus zombijus. Kopumā ideālus kriminālos «ierindniekus». Lai gan daži uzlabojumi ir novēroti.
Par Konstitucionālo tiesu. Autoritārā valstī Konstitucionālā tiesa nevar būt patstāvīga. Labums no nepatstāvīgas Konstitucionālās tiesas ir visnotaļ ierobežots.
Par Krievijas tiesas netaisnību. Krievijā tiesa ir atkarīga no izpildvaras, tāpēc tā nav taisnīga, kad tiek skartas ierēdņu intereses. Tiesības ņemt kukuļus – maksa par lojalitāti valstij, tāpēc kukuļņemšanas problēma ir otršķirīga. Krievijas tiesa, lielākoties kadru dēļ, uzskata sevi nevis par tiesu, bet par tiesībsargājošās sistēmas daļu. Tāpēc nevainības prezumpcija nestrādā vispār un attaisnojoši lēmumi ir izņēmuma gadījumi.
Ref:101.011.103.602