Bībelē ir teikts, ka Dievs aicina cilvēkus no tumsas savā gaismā – ar šādiem vārdiem Edgars Kuks sāk stāstu par Gaismas bērniem. BNN žurnāliste Gunta Kūla sarunas laikā «aizceļoja» uz Keniju, kur iepazinās ar Gaismas bērniem un ieraudzīja pilnīgi citādu pasauli.
Šis būs stāsts par cilvēkiem ar plašu sirdi, kuri savā paspārnē pieņem tos, kurus dzīve nav lutinājusi. Gaismas bērni ir bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir palīdzēt Kenijas bāreņiem tikt uz kājām, nodrošināt viņus ar pamatvajadzībām, izglītot un pie rokas aizvest uz tiltu, aiz kura sniedzas cita dzīve, kurā ir mīlestība, dzīve, kurā ir iespējas.
Kenijā ir ap 3 miljoniem bāreņu
Kenija ir valsts, kurā lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo lielā nabadzībā. Kenijā ir apmēram 3 miljoni bāreņu. Šajā Austrumāfrikas valstī dzīve ir izaicinājums, jo pat tīrs ūdens ir pieejams retajam. Cilvēki mēro garas distances līdz ūdenstilpēm, kuras ikdienā izmanto arī dzīvnieki, tāpēc infekcijas slimības vietējiem iedzīvotājiem ik dienas min uz papēžiem. Cilvēki – gan lieli, gan mazi – sirgst ar nopietnām slimībām.
Taču par spīti visam dzīve ir pilna brīnumiem. Daļa Kenijas bērnu ir kļuvuši par Gaismas bērniem. 2012.gadā pavisam nejauši satikās divas pasaules – ģimene no Kenijas ar ģimeni Latvijā.
Satikās divas pasaules
Kā saka Edgars, mīlestība un kalpošana Dievam šīs ģimenes savedusi kopā, lai, apvienojot spēkus, bērniem dotu iespēju no tumsas iznākt gaismā. Edgars Kuks ir trīs bērnu tētis un basketbola treneris, kuram Āfrikas situācija prātā un sirdī bijusi jau labu laiku. Viņš ir organizācijas Gaismas bērni galvenais koordinators pēdējos trīs gadus, taču organizācijā jau ir krietni ilgāku laiku. Edgars arī divas reizes ir ciemojies Kenijā.
«Mēs – Kuku ģimene un Vīgantu ģimene – Valmierā bijām vienā draudzē, un no Vīgantu ģimenes uzzināju par Timoteju (Timothy), kurš ir Gaismas bērnu jeb Children of the Light Centre organizācijas izveidotājs, un tad arī es pamazām sāku epizodiski iesaistīties,» pastāsta Edgars.
Eņģelis – Timotejs
Kenijieši Timotejs (Timothy) un viņa sieva Feita (Faith) savā namā uzņēma bāreņus – tos, kuriem Kenijā nav nekādu cerību. Tie ir bērni, kuri cieš no bada, kuri cietuši no vardarbības…
Timotejs stāstīja: «Tas Kungs reiz mani uzrunāja, ka man sava dzīve jāvelta citu labā. Un tieši bērnu labā, kuri izkaisīti ielās. Man nebija ne naudas, ne lielas mājas, lai es to varētu darīt. Uzsākot Liberty Church draudzes kalpošanu, mēs ar sievu pieņēmām mūsu ģimenē divas meitenes, vēlējāmies, lai viņas jūt, ka rūp kādam.»
Darbu Kenijā veic Timotejs ar saviem uzticamajiem palīgiem, draudzi un skolotājiem. Latvijā galveno organizatorisko darbu veic divas ģimenes – Vīganti un Kuki –, kuri ir kā tilts starp ziedotājiem un komandu Kenijā.
Šobrīd organizācija ir paveikusi teju neiespējamo – ir piepildīts sapnis par skolas/centra izveidi, kurā bērni mācās, ir izveidots ūdens dziļurbumus, no kura bērniem beidzot brīvi pieejams ir tīrs dzeramais ūdens, kā arī bērni apgūst lauksaimniecību, rūpējoties par vistām un cālēniem, un nelielajā teritorijā audzē arī dārzeņus.
«Mēs šobrīd pārejam uz formātu, kad bērni tiek nonāk atpakaļ pie radiniekiem. Bieži tie nav vecāki. Bet mēs nevēlamies veidot bērnunamu. Jo bērniem labākā vieta ir ģimene. Centrs ir kā starpposms, kur dvēselē salauzts bērns tiek atjaunots un aprūpēts. Paralēli tiek meklēti radinieki un strādāts pie tā, lai bērns varētu atgriezies ģimenē,» stāsta Timotejs.
Pirmais brauciens uz Keniju
Mums, latviešiem, ir grūti aptvert, kā uz ielām var dzīvot tik daudz bāreņu, ka cilvēkiem nav brīvi pieejams dzeramais ūdens, tāpēc lūdzām Edgaram dalīties atmiņās par pirmo braucienu uz Keniju.
«2017.gada vasarā es pirmo reizi aizbraucu ciemos pie Timoteja uz Keniju. Pirms devos turp, biju diezgan daudz izpētījis, skatoties video materiālus, runājot ar pašu Timoteju un arī ar ceļotājiem, lai gūtu priekšstatu par Keniju. Zināju, ka galvaspilsētā dzīvo 60 tūkstošiem bērnu uz ielas, bet, protams, to visu redzēt «dzīvajā» ir pavisam citādi.»
Turpinot viņš saka: «Mans lielākais šoks laikam bija milzīgais kontrasts. No vienas puses, Kenija ir nabadzīga valsts, taču, no otras puses, tā ir attīstības valsts. Apmēram 25% cilvēku dzīvo ļoti labi, 50% cilvēku dzīvo ļoti sliktos apstākļos, un tad vēl ir vidusslānis.
To ir grūti izstāstīt, ka vienlaikus uz ielas dzīvo tūkstošiem bērnu, kuriem nav ko ēst, un tai pat laikā uz ielām braukā superklases mašīnas.
Tas arī bija tas visgrūtākais, par ko nācās domāt: kā tā var būt, ka mēs no otras pasaules malas mēģinām risināt vietējo problēmas, un daļai vietējo ir vienaldzība? Bet tad es sapratu, ka Latvijā jau ir tāpat. Paēdušais nepaēdušo nesaprot.»
Skolas būvniecība
Jau pieminējām, ka organizācija ir paveikusi teju neiespējamo – ar atbalstītāju ziedojumiem ir piepildījies sapnis par centra izveidi, kurā bērni mācās, pilnveido talantus, regulāri tiek pie silta ēdiena un ir aprūpēti.
Edgars teic: «Es saprotu, ka mums Latvijā ir grūti iztēloties to, kāda ir dzīve Kenijā, bet es mēģināšu pastāstīt.» Jau sen bija doma par skolas veidošanu, taču tikai idejas līmenī, jo neesot bijusi skaidrība nedz par to, kā to īstenot, nedz kur tai būt.
Jāsāk ar to, ka lielākā daļa kenijiešu bērnu dzīvo internātskolā. «Mēs bieži saskārāmies ar to, ka daļa bērnu no internātskolas tika sūtīti uz mājām, jo viņiem nebija nomaksāta kaut kāda daļa naudas par skolu. Kenijā «uz papīra» skaitās obligāta un bezmaksas izglītība, bet tā gluži nav. Vienlaikus, ja vecāki savus bērnus nesūta skolā, vecākiem var tik atņemtas tiesības audzināt bērnus un viņi var nonākt cietumā.»
«Par izglītību attiecībā pret viņu algām ir jāmaksā ļoti daudz. Komunikācija ir ļoti zemā līmenī, proti, reizēm, ja nav samaksāts par kādu 10 eiro vērtu pakalpojumu, tā vietā, lai piezvanītu un atgādinātu, bērnu ar taksi aizsūta mājās, kas principā izmaksā tikpat daudz, cik nenomaksātais pakalpojums.»
«Ne vien šis aspekts, bet bija vēl un vēl, kas lika domāt, kā mēs šo varētu mēģināt risināt,» stāsta Edgars.
«Mēs kā organizācija 2017.gadā tikām pie pirmā zemes gabala. Vēlāk gan piemaksājām un iemainījām to pret citu zemes gabalu.» Jāpiemin, ka cenas ir ļoti līdzīgas Latvijas cenām. Timotejs ar bērniem no zemes gatavoja māla klučus topošajai ēkai, lēnām tika veidoti pamati un sienas. Viss gan nenotika tik ātri, kā gribētos, un tad sākās pandēmija.
Tā ne vien Latvijā, bet visā pasaulē uzlika piespiedu pauzi teju visam. Taču Timotejs atrada risinājumu, kuram pateicoties šodien bērni var darboties centra telpās.
Timotejs Facebook tiešraidē lapā Karantīnas karaoke ar bērniem translēja pašu priekšnesumus. Tika sasniegti ap 20 000 cilvēku no visas pasaules, kuri sekoja līdzi tam, ko bērni dara.
Kenijā bērni mācās «kā traki»
Kenijā bērni mācās «kā traki», jo izglītība ir vienīgais veids, kā tikt ārā no nabadzības.
Edgars dalās atmiņās par pieredzēto: «Bērni ļoti, ļoti cenšas. Kad pats biju kādā no Kenijas mācību iestādēm, biju pārsteigts par to milzīgo kontrastu, ar kādu atdevi bērni mācās, zinot to, kā Latvijā reizēm «gurķojas» daļa skolēnu, uzskatot izglītību par pašsaprotamu lietu.»
Angļu valoda – iespēju valoda
Tā kā Kenija ir bijusī britu kolonija, viena no oficiālajām valodām ir angļu valoda. Bērni mācās šajā valodā, arī ziņas tiek pārraidītas angliski. Šī internacionālā valoda ir savienojusi šīs divas dažādās pasaules, kurai pateicoties Edgars un citi latvieši var sazināties ar Timoteju un bērniem.
Kenijā, protams, arī ir ļoti daudz cilšu valodu. Edgars min, ka tās varētu būt ap piecdesmit. Kenijā ir divas oficiālās valodas — angļu un svahili. Šobrīd Kenijas skolās aktīvi māca arī franču un mandarīnu valodu, jo arī ķīniešu Kenijā ir ļoti daudz.
Angļu valodu šajā situācijā arī gribētos saukt par iespēju, jo plānots, ka programmas bērni, kuri jau mācās vidusskolā, vēlāk dosies studēt uz Latviju.
Ūdens projekts
Nevaram nepieminēt arī ūdens dziļurbuma izveidi, kas ir milzīgs sasniegums.
«Mēs zinājām, ka ūdens urbums izmaksās ļoti dārgi, bet tieši tā jau sen bija viena no prioritātēm. Vairākkārt bijām saskārušies ar to, ka kāds no bērniem vai Timotejs nonāk slimnīcā nopietnas saindēšanās dēļ. Ūdenī ir baktērijas, kas izraisa nopietnu saslimšanu.
Ja nemaldos, pilnībā aprīkotam ūdens urbumam bija nepieciešami septiņi tūkstoši eiro. Arī šis sapnis piepildījās, pateicoties gan latviešiem, gan cittautiešiem, kuri ziedoja, lai palīdzētu bērniem tikt pie tīra dzeramā ūdens. Šobrīd centra teritorijā ūdeni nāk izmantot arī ciemata bērni.»
Šīs lielās, brūnās, labsirdīgās acis… Fotogrāfijas jau runā pašas par sevi, taču šķita interesanti noskaidrot, kādi ir šie bērni «no citas pasaules» un kā viņi pieņēma Edgaru.
«Pirms braucām, mēs bijām sazinājušies arī caur videozvaniem, tā ka pilnīgs svešinieks, aizbraucot uz Keniju, es nebiju.»
«Ja man jāraksturo cilvēki Kenijā, tad viņi ir cilvēki. Es aizbraucu uz otru pasaules malu, un mēs runājam vienā valodā – mums rūp vienas un tās pašas lietas, mūs iepriecina viens un tas pats. Bērni dejo, dzied, viņi ir talantīgi – viņiem patīk tieši tas pats, kas mūsu bērniem.
Protams, ka arī es viņiem biju savā ziņā eksotika, jo ārēji esmu atšķirīgs. Viņi gribēja mani aptaustīt, bija ļoti ieinteresēti, uz ielas visu laiku uzrunāja – tas ir tikai normāli.»
Viņš arī pastāsta, ka Kenijas galvaspilsētā Nairobi ir daudz baltādaino cilvēku, jo tur ir ļoti attīstīts tūrisms, «bet tur, kur bijām mēs, kas ir ļoti tālu no galvaspilsētas, daļa ciema iedzīvotāju nekad nav nemaz bijuši Kenijas galvaspilsētā un dzīvē nekad nebija redzējuši baltos cilvēkus».
«Bērni ir forši, dzīvespriecīgi, laimīgi, ja ir paēduši. Arī Timotejs reiz bija teicis: «Ir grūti smaidīt, ja vēders tukšs.» Tā Kenijā ir realitāte. Bet mēs ar neizmērojamu prieku skatāmies uz mūsu bērniem, kuri gadu laikā ir mainījušies, kļuvuši dzīvespriecīgi, jo, piemēram, uz skolu var doties ar kurpēm bez caurumiem un ar tīru apģērbu.»
Īpašais stāsts par Vilsonu
Vēl nav pagājis tik ilgs laiks, lai mēs runātu par bērniem jau tālā nākotnē, kā ievirzījušās viņu dzīves, taču lūdzām Edgaram pastāstīt kādu veiksmes stāstu, kas spilgti palicis atmiņā.
«Mums ir puisis Vilsons. Timotejs par viņu uzzināja no vietējiem cilvēkiem. Viņu atrada pilsētas nomalē krūmos ļoti smagi ievainotu. Viņš 15 gadu vecumā bija devies prom no varmācīgas ģimenes. Ja nemaldos, tā bija māsas ģimene, un māsas vīrs regulāri pret puisi vērsa fizisku vardarbību. Vilsons devās prom, lai sameklētu īstos vecākus. Noejot 40 kilometrus, ciematā, kurš viņš caurgāja, kāds bija nosaucis viņu par zagli, un viņš tika smagi piekauts.
Timotejs izlēma ņemt Vilsonu pie sevis. Pagāja laiks, līdz viņš atveseļojās un saprata notiekošo – līdz sāka uzticēties Timotejam. Viņš šobrīd kļuvis par ļoti lielu palīgu Timotejam. Un vēl – mēs esam atraduši viņa radiniekus.
Pēc tikšanās ar radiniekiem Timotejs Vilsonam jautāja, vai viņš būs gatavs doties prom, jo tad programmā atbrīvosies vieta kādam citām bērnam no ielas, kuram nepieciešama palīdzība. Vilsons tai brīdī sāka raudāt, sakot, ka Timotejs ir viņa tētis un ka nevēlas nekur doties.»
Ar lielām cerībām gan Timotejs, gan Kuku, gan Vīgantu ģimene skatās uz Vilsonu. No absolūti sagrauta bērna gan iekšēji, gan ārēji viņš ir kļuvis par dzīvespriecīgu jaunieti.
Kā jebkurš no mums var iesaistīties?
Jebkurš var iesaistīties, brīvprātīgi sniedzot finansiālu atbalstu, kā arī ļoti noderētu palīdzīga roka pie sociālo tīklu kārtošanas un informācijas atjaunošanas. Ar laiku mums būtu nepieciešams arī grāmatvedis.
Pirms iesaistīšanās es vienmēr iesaku pievienoties Whatsapp grupā, kurā noris saziņa arī ar Timoteju, es informēju par to, kas notiek Kenijā ar mūsu bērniem, par jaunumiem, par idejām. Cilvēki šajā grupā var vairāk iepazīties ar to, ko mēs darām, kam tas nepieciešams, var arī uzdot jautājumus. Ja cilvēkam veidojas pārliecība, ka tieši šo organizāciju ir vēlme atbalstīt, tad – laipni lūdzam, teic galvenais koordinators.
Pilnu sarunu un vairāk attēlu varat skatīt portālā Rīta kafija.
Angļiem ir tāds sakāmvārds: “Charity begins at home.”