Kā rokās nonākusi Rīgas osta – oligarhu?

Ziņu aģentūra BNN turpina publicēt žurnālistu pētījumu «Kā galvaspilsētas iedzīvotāji kļūst par naudasmaisu ķīlniekiem». 2011. gada 26. jūlijā Rīgas dome bez debatēm pieņēma lēmumu netālu no termināļiem, kas operē ar sašķidrināto gāzi, naftas produktiem un ķīmiskām vielām, Kundziņsalā būvēt minerālmēslu pārkraušanas un uzglabāšanas termināli. Tas nozīmē, ka gada laikā cauri visai pilsētai pa dzelzceļu tiks pārvadātas 1 050 000 tonnas amonija salpetra, bet dažus kilometrus no Rīgas centra glabāsies 90 000 tonnas salpetra. Eiropā nav ostu, kurās būtu atļauts uzglabāt vairāk par 5 000 tonnām.

Kā zināms, amonija salpetris ir ne vien uguns un sprādziennedrošs, bet arī kalpo par pamatkomponentu sprāgstvielām, ko aktīvi izmanto teroristi visā pasaulē. Šis spridzeklis atņem dzīvības cilvēkiem ne tikai tādās no Latvijas tālās valstīs, kā ASV, Filipīnas, Afganistāna, Pakistāna, Indija, bet to nāvējošais spēks arvien biežāk izvēršas Eiropas kontinentā: Lielbritānijā, Spānijā, Turcijā, Krievijā, un pēdējais notikums – 22. jūnijā terorists uzspridzināja ar amonija salpetri pildītu automašīnu valdības ēku kvartālā Norvēģijas galvaspilsētā.

Žurnālistu izmeklēšanas pirmajā daļā – «Kad mēslojums pārvēršas par sprāgstvielu», kas publicēta portālos bnn-news.com, bnn.lv un bnn-news.ru, – tika pastāstīts, kādām nāvējošām briesmām Rīgas dome pakļauj valsts iedzīvotājus. Tagad BNN ķeras pie žurnālistu izmeklēšanas otrās daļas publicēšanas.

Pirmo reizi ideja par minerālmēslojuma termināļa būvi Rīgā publiskā telpā visā balsī izskanēja 2009. gada 29. janvāra preses konferencē no mēra mutes – Ventspils mēra Aivara Lemberga, kurš tajā laika vairs nevarēja personiski iespaidot peļņas sadali no kālija minerālmēslu termināļa «Kālija parks» darbības pilsētā, kurā varēja sevi uzskatīt par hercogu Jēkabu II. Šo ideju attīstīja Rīgas vicemērs un Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs Ainārs Šlesers. Tieši viņš bija satiksmes ministrs, kad Latvijas dzelzceļš piemēroja par kālija pārvadāšanu no Baltkrievijas uz Ventspili tik augstus tarifus, ka apmēram 1 500 000 tonnas kravu tika novirzītas no Latvijas uz Lietuvu, uz ostu Klaipēdā. Lembergs kvēli atbalstīja šo lēmumu.

Šlesers dzīrās lauzt nomas līgumus ar kompānijām, kas operēja Rīgas ostas teritorijā, jo to bija nolūkojuši iniciatori iecerei – pārvērst Rīgu par bumbu ar laika degli. Atšķirībā no eksistējošās prakses, kad, ievērojot visas procedūras, lēmumu pieņemšana par valstij piederošas zemes atvēlēšanu privātam biznesam velkas gadiem, šajā gadījumā viss notika fantastiski ātri, un jau 2010. gada vidū tika noslēgts ne vien līgums par minerālmēslu termināļa SIA «Riga fertilizer terminal» (RFT) izveidošanu, bet šim uzņēmumam arī uz 45 gadiem nomā tika atdoti vairāk par 13 ha valsts zemes, kas zemesgrāmatā nostiprināta uz Satiksmes ministrijas vārda. Šis patiesi zelta vērtais zemes gabals tika atņemts iepriekšējam nomniekam SIA «Nacionālais Konteineru Termināls».

No Latvijas puses RFT līdzdibinātāji bija SIA «Rīgas Tirdzniecības osta» (RTO), bet Krieviju pārstāvēja – vienotā ķīmijas kompānija «Uralhim» sava meitas uzņēmuma «URALCHEM FREIGHT LIMITED» personā.

Žurnālistu pētījumā detalizēti izklāstīts par to, kā, sākot no 1995. gada 30. decembra, bijusī valsts osta Latvijas galvaspilsētā nonāca privātās rokās, turklāt BNN ne tikai nosauc šo roku saimniekus, bet arī norāda, kā personīgās intereses varēja pārstāvēt tolaik prominenti politiķi un uzņēmēji.

Tā, citu starpā, pie Lemberga klana varēja piederēt šādas personas, kas faktiski atņēma Rīgas ostu rīdziniekiem (amati norādīti atbilstoši minētajam periodam):

= Vilis Krištopans. Ministru prezidents, Zaļo un zemnieku savienības līderis.

= Imants Sarmulis. Ventspils brīvostas pārvaldnieks, «Latvijas kuģniecības» valdes priekšsēdētājs, «Latvijas dzelzceļa» padomes loceklis, Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas valdes loceklis.

= Ivars Sormulis. «Baltijas ekspreša» valdes priekšsēdētājs un «Baltijas tranzīta servisa» valdes priekšsēdētājs. Brālis Ansim Sormulim, kuru kopā ar Lembergu Latvijas valsts apsūdz par smagu noziegumu pastrādāšanu.

= Vladimirs Solomatins. «Latvijas naftas tranzīta» viceprezidents, valdes priekšsēdētāja vietnieks, «LatRosTrans» padomes loceklis, padomes priekšsēdētājs, «Ventspils naftas» revīzijas komisijas priekšsēdētājs, padomes loceklis, padomes priekšsēdētāja vietnieks, padomes priekšsēdētājs, «Latvijas kuģniecības» padomes loceklis.

Pie Šlesera klana varēja piederēt:

= Uģis Magonis. «Latvijas dzelzceļa» valdes priekšsēdētājs, pirms tam – satiksmes ministra Šlesera padomnieks. Uz darbību Rīgas ostā orientētās kompāniju grupas «Hansa» akcionārs. Lemberga kontrolē esošās Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas valdes loceklis.

= Guntis Mačs. «LDz Cargo» valdes priekšsēdētājs, pirms tam – satiksmes ministra Šlesera padomnieks, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietnieks, «Latvijas dzelzceļa» padomes priekšsēdētājs, «Latvijas dzelzceļa» stratēģiskās attīstības departamenta direktors.

= Gundars Bojārs. Rīgas mērs, kas deva zaļu gaismu projektam par ostas teritorijas atdošanu privātās rokās, Šlesera partijas funkcionārs.

= Andris Ameriks. Gandrīz 10 gadus atradies Rīgas brīvostas vadības struktūrās. Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs, Pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komitejas priekšsēdētājs laika posmā, kad oligarhu klani «sagrāba» Rīgas ostu. Šlesera partijas LPP/LC Rīgas nodaļas vadītājs. Bijušais «Ventspils naftas» un «Latvijas kuģniecības» akcionārs.

Pie Šķēles klana varēja piederēt:

= Aigars Kalvītis. 2006. gadā, atrodoties premjera amatā, grasījās izņemt no Rīgas ostas robežām nozīmīgu teritorijas daļu. Tādējādi privātai kompānijai «Jaunrīgas attīstības uzņēmums», kas darbojās šajā teritorijā, izmantojot pirmās rokas tiesības, būtu radusies iespēja privatizēt desmitiem hektāru zemes Rīgas centrā, ietaupot aptuveni 60 miljonus latu.

= Jānis Leimanis. «Jaunrīgas attīstības uzņēmuma» padomes priekšsēdētāja vietnieks. Strādājis starptautiski pazīstamās auditoru kompānijas «PricewaterhouseCoopers» Latvijas nodaļā, kas apkalpoja Šķēlem piederošo holdingu «Ave Lat Grupa». Bijis šajā holdingā ietilpstošo uzņēmumu «Latvijas balzams» un «Rīgas vīni» valdes un padomes loceklis, kā arī Šķēlem piederošās «New Technology and Business Development Corporation» valdes priekšsēdētājs. Savulaik ir nopircis un pēc tam pārdevis Šķēles meitām ««Nacionālo sporta bāzi «Rīgas sporta pils»». Bet viņas pārdeva tālāk šo nekustamo īpašumu igaunim Urmasam Sorumā, šādā veidā nopelnot apmēram 18 miljonus latu.

= Valters Māziņš. Ostā mītošā «Rīgas centrālā termināļa» padomes priekšsēdētājs, «Jaunrīgas attīstības uzņēmuma» valdes priekšsēdētājs. Pirms tam – Šķēles «Latvijas balzama» valdes loceklis, Šķēlem piederošo uzņēmumu «Rīgas vīni» un «Rīgas alus» valdes priekšsēdētājs.

Turklāt, BNN rīcībā ir fakti, kas liecina, ka visiem trim Latvijas oligarhiem ir īpašas attiecības ar tādām valstī pazīstamām personām, kā bijušais ekonomikas ministrs Ojārs Kehris, ilggadējais Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs, ietekmīgie uzņēmēji Guntis Indriksons un Ralfs Kļaviņš, valdes priekšsēdētājs SIA «Rīgas Tirdzniecības osta», kas pārstāvēja Latvijas pusi, kopā ar krievzemiešiem dibinot uzņēmumu amonija salpetra pārkraušanai un uzglabāšanai Rīgā. Žurnālisti, kuri veica izmeklēšanu, ir uzskicējuši detalizētu trīs Latvijas oligarhu interešu krustpunktu shēmu Rīgas ostā. Divi no šiem oligarhiem – Lembergs un Šlesers – gaida, ka 11. Saeimas vēlēšanu rezultāti ļaus tiem attīstīt savas intereses.

Tādējādi, BNN secina, ka Rīgas domes lēmums par termināļa būvi minerālmēslu pārkraušanai un uzglabāšanai ne tikai pārvērš Latvijas galvaspilsētu par praktiski pret teroristu uzbrukumiem neaizsargātu objektu, bet arī faktiski nostiprina ostas sadalīšanu starp oligarhu klaniem.

Ar žurnālistu izmeklēšanas «Kā galvaspilsētas iedzīvotāji kļūst par naudasmaisu ķīlniekiem» otrās daļas pilnu tekstu būs iespēja iepazīties jau tuvākajās dienās portālos bnn-news.com, bnn.lv un bnn-news.ru.