Lombards24.lv: sliktā reputācija traucē lombardiem atrast darbiniekus

Lombards24.lv valdes priekšsēdētājs Agris Evertovskis

Cilvēkiem par lombardiem ir vairāki aplami priekšstati, attiecībā gan uz to darbības mērķiem, gan procesiem, uzskata Latvijas lielākā lombardu tīkla Lombards24.lv valdes priekšsēdētājs Agris Evertovskis, piebilstot, ka negatīvā reputācija bieži vien traucē atrast kompetentus darbiniekus, neskatoties uz konkurētspējīgu algas samaksu.

Tāpat intervijā portālam BNN viņš norāda, ka profesionāļi zagļi nekad nevērsīsies ar zagtām mantām lombardos, bet drīzāk dosies uz krāmu tirgu vai pārdos profesionāliem zagto mantu uzpircējiem.

Kā kļuvāt par lombardu nozares pārstāvi?

2008. gadā mans draugs, kurš jau bija darbojies lombardu nozarē daudzus gadus, piedāvāja man kopā ar viņu atvērt lombardu. Tas bija tāds laiks, kad bija brīva nauda, un gribējās attīstīt nelielu papildus biznesu. Sākotnēji mēs atvērām vienu lombardu, Dzirnavu ielā 119. Bizness izrādījās diezgan veiksmīgs, pusgada laikā mēs jau sasniedzām peļņu.

Vēlāk man pazīstams finanšu investors piedāvāja attīstīt šo nozari, un izveidot modernu lombarda tīklu. Tad, kad sākām 2009. gada oktobrī mēs desmit mēnešu laikā atvērām piecdesmit filiāles, šobrīd 31 pilsētās ir 62 filiāles, un tuvāko divu mēnešu laikā tiek plānots atvērt vēl sešas filiāles.

Kas Jūsuprāt ir Jūsu veiksmes kritēriji?

Ir tāds priekšstats, jāatzīst gan, ka ne bez iemesla, ka lombardos iekšā ir nesmuki, tumšs, darbinieki īgni, citos pat iekšā ir netīrs. Mūsu ideja bija izveidot augstāka līmeņa lombardu, gan attiecībā uz telpām, kurās ir lieli skatlogi, gan mērķis bija pievēst pastiprinātu uzmanību klientu apkalpošanas kvalitātei.

Kāds ir lombardu tirgus Latvijā? Varbūt varat minēt kādas tendences?

Šobrīd lombardu skaits Latvijā sasniedz aptuveni 250 filiāles, savukārt attiecībā uz uzņēmumiem, kas tos pārvalda, ir vairāki lombardu tīkli, lielākie ir kādi četri, tad ir mazāki tīkli un individuālie komersanti. Šobrīd pieņemt likums, ar mērķi sakārtot tirgu. Lombardiem ir jāpērk licence, kas izmaksā 50 000 latu, un šīs nauda paredzēta kontroles nodrošināšanai, kā arī negodīgas uzņēmējdarbības izskaušanai, lai ierobežotu tos komersantus, kas, piemēram, pārdod mantas, kuras ir ieķīlātas un kurām nav iestājies kredīta atmaksas termiņš, pārkāpjot līguma noteikumus.

Attiecībā uz tendencēm. Daudziem uzņēmējiem radās priekšstats, ka krīzes laikā «ejošais» biznes ir, teiksim, bulciņas, lietotie apģērbi un lombardi, domājot, ka šīs sfēras krīzes laikā nestrādā ar «mīnusiem». Tādējādi daudzi uzņēmēji krīzes laikā atvēra savus lombardus, līdz ar to lombarda konkurence pastiprinājās un to izskats arī mainījās. Taču tie lombardi, kas bija pirms tam, lielākoties nepievērsa īpašu vērību ne merčendaizingam, ne apkalpošanai.

Kā lombardu uzņēmējdarbību ietekmējusi krīze?

Cilvēkiem par lombardiem ir divi galvenie priekšstati, viens ir iepriekš minētais – lombardiem krīzē veicas, un otrs, ka lielākā daļa mantu tā arī paliek pie mums. Šie abi uzskati ir aplami. Pirmkārt, krīzē lombardiem iet sliktāk nekā ekonomiskā augšupejā, tāpēc, ka recesijas laikā cilvēki ir pasīvāki. Mūsu bizness ir naudas aizdošana, un ekonomikas augšupejā cilvēki vairāk aizņemas, viņiem ir stabilāki, regulārāki ienākumi, līdz ar to – viņi zina precīzi, kad aizdevumu varēs atdot. Cilvēks zina, ka konkrētajā datumā ir alga, un, ja viņam līdz algai kaut kas pietrūkst, viņš atnāk un ieķīlā mantu. Ja ir pilnīga krīze, cilvēks ir bez darba un viņam ir televizors, viņš to nenesīs uz lombardu, bet gan pārdos pats caur sludinājumu un dabūs vairāk naudas. Tāpat ekonomikas augšupejas laikā ir vairāk klientu, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību , viņiem vajag īstermiņa aizdevumu – nopirkt kādu iekārtu vai kaut ko saremontēt, vai pasūtīt preci – tad viņi ieķīlā kaut ko lielāku, piemēram, kādu lielāku zelta izstrādājumu vai automašīnu. Tādiem cilvēkiem uzņēmējdarbība krīzes laikā parasti  nenotiek.

Un otrs priekšstats, ka cilvēki lombardā atstāj mantas, arī ir kļūdains. Lombardā atnestās mantas cilvēkiem parasti ir vajadzīgas. Piemēram, ja cilvēkam ir pulkstenis par 2 000 latu un viņam steidzami vajag naudu, viņš nevar aiziet ar šo pulksteni uz banku un aizņemties naudu. Tā it kā ir vērtīga lieta, taču pretī par to nedos aizdevumu. Viņam ir iespēja iet uz lombardu, kur viņam pret pulksteni iedos 1 000 latus, un viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka, atgriežoties un samaksājot procentus, viņš šo mantu atgūs atpakaļ. No visām mantām, ko cilvēki ieķīlā, neizpērk tik kādus 15%. 85% tiek izpirkti, un šim skaitlim ir tendence pieaugt.

Ir, protams, gadījumi, kad cilvēks ir izmisumā un dodas uz lombardu, taču šis procents ir ļoti mazs. Mēs uzpērkam mantas, vienlaicīgi atzīstot, ka tas nav tik izdevīgi, jo cilvēks var saņemt vairāk naudu par mantu, ja viņš to notirgo.

Kā Jūs ir ietekmējis zelta cenas kāpums? Vai ir pieaudzis zelta pārdevēju skaits?

Tas, ka zelta cena pakāpeniski ceļas ir labāk nekā, ja tā pakāpeniski kristos, jo pēdējā gadījumā, piemēram, ja cilvēks ir ieķīlājis zelta izstrādājumu un nav atnācis viņu izpirkt, mēs saņemam, iespējams, pat mazāk naudas, nekā mēs viņam aizdevām. Atbildot uz jautājumu, vai zelta cenai pieaugot, mēs vairāk nopelnam, es teiktu, ka nē. Zelta vērtībai kāpjot, konkurenti paaugstina savu likmi, cik tiek izsniegts pret zeltu. Tādā veidā šī proporcija tiek sabalansēta. Kad mēs sākām, tad mēs par vienu gramu zelta izmaksājām 6 latus, tagad tie ir 14 – 15 lati.

Nav arī tā, ka cilvēki cenas dēļ nes vairāk zeltu uz lombardiem. Aktivitāti ietekmē vasaras un ziemas sezonas – rudenī, ziemā lombardiem ir vairāk klientu, nekā vasarā, kad cilvēki atpūšas, sēņo, lasa ogas.

Kas ir tās preces, kas visbiežāk tiek nodotas lombardā?

Pārsvarā cilvēki nes zeltu, sudrabu, tāpēc, ka tie ir vērtīgi un tos ir viegli atnest. Daudz tiek nesta elektronika, lielākā kategorija šeit ir mobilie telefoni, no lielām kategorijām vērts minēt arī  televizorus, DVD atskaņotājus, radiotehniku, elektroinstrumentus, mazāk ir pulksteņu, sadzīves tehnikas.

Kā tiek noteikta mantas vērtība?

Izplatītākajām mantām pieņēmēji zina vērtējumus no galvas. Specifiskākām un retākām mantām pieņēmējs skatās, cik šāda tipa lieta ir vērta internetā. Izejot no tā, par cik mantu iespējams pārdot, mēs visbiežāk piedāvājam vērtējumu robežās no 50 – 70%. Šādi tiek ņemts vērā risks, ja cilvēks neatnāk izpirkt mantu, un mums tā ir jāpārdod. Tām precēm, kas ir specifiskas un kuras ir grūti pārdot, procents no vērtējuma, ko iespējams saņemt, ir mazāks. Piemēram, ja atnes atnes slēpes vasarā – procents mazāks, ziemā – lielāks.

Kā Jūs vērtējat lēmumu par lombardu darba laiku ierobežojumu? Kādu ietekmi, Jūsuprāt, tas veido, vai šādi var apkarot zagto mantu nodošanu?

Versija, kāpēc šāds ierobežojums ir pieņemts, ir, lai cīnītos ar zagtām mantām, iespējams, lai uzlabotu sabiedrības tikumību, lai naktīs nedauzās apkārt. Lai sasniegtu šādu mērķi, varēja rīkoties savādāk, jo nav jau tā, ka naktīs nes zagtās mantas un dienās – nezagtās. Turklāt valdība varēja iesākumā izveidot ciešāku sadarbību starp policiju un lombardiem. Ikvienam cilvēkam pirms mantas ieķīlāšanas ir jāuzrāda pase, tāpēc, ja mums būtu zagto mantu fotogrāfijas vai saraksti, mēs pat varētu šos zagļus aizturēt, jo no zagtām mantām mēs zaudējam – tas nav mūsu bizness. Taču tādas organizētas valsts mēroga sadarbības nav.

Vai pēc šī ierobežojuma ieviešanas izjūtat lombarda apmeklētāju skaita sarukumu?

Laika ierobežojums nedaudz ietekmējis izsniegto kredītu apmēru, kurš krities aptuveni par 15%. Protams, ja cilvēkam vajag naudu, viņš atnāks arī no rīta.

Tas, ko valsts šī likuma ieviešanā zaudēja, ir, ka mēs par kādiem 20 – 30% samazinājām darbinieku skaitu, līdz ar to procentuāli samazinājies arī nodokļu daudzums, ko mēs maksājam valstij, un palielinājās bezdarbs.

Runājot par izvairīšanos no zagto mantu pieņemšanas, ir kādi ieteikumi?

Tas, ar ko valdībai vajadzēja sākt, apkarojot zagto mantu tālāko izplatību, ir nevis cīnīties ar lombardiem, kuri pieraksta preces sniedzēja datus un glabā mantu, bet gan apkarot zagto mantu uzpircējus, piemēram, centrālās stacijas rajonā, krāmu tirgos. Tur šo zagto mantu aprite ir simts reizes lielāka nekā visos lombardos kopā. Pieredzējis zaglis nekad nenesīs mantu uz lombardu, jo zina, ka viņam būs sevi jāidentificē.

Ir lombardi, kas joprojām strādā pa naktīm, neņemot vērā ierobežojumu, bet vienkārši pārsaucoties par mantu uzpirkšanu vai komisijas veikalu, kas ir tieši tas, ko valdība nevēlējās. Tā rezultātā tādi lombardi kā mēs no tā ciešam. Tāpēc likums ir diezgan nepilnīgs.

Šis bija vairāk politisks lēmums, iespējams bija kaut kāds sabiedrības spiediens, šāds likums bija populārs. Taču pēc būtības tas neatrisina ne zagto mantu aprites, ne sabiedrības tikumības jautājumus.

Vai Jūs kaut kā pārbaudāt, vai manta nav zagta?

Uz mantas jau nekad nav rakstīts, ka tā ir zagta. Bet, ja rodas aizdomas, pieņēmējs, piemēram, ja prece ir dators, var pajautāt paroli, parametrus. Ja tas cilvēka īpašums, viņš noteikti zinās, kāda ir operatīvā atmiņa, cik liels ir cietais disks. Nevar būt astoņpadsmit gadīgam jaunietim datorā arhitektūras projekti. Ir kaut kādi kritēriji, pēc kuriem mēs vērtējam tos. Rezultātā mēs šo preci vienkārši neņemam.

Vai ir kaut kāds pastāvīgs klientu kontingents?

Liela daļa klientu ir pastāvīgie, jo došanās uz lombardu tomēr ir intīms process. Tā kā, piemēram, tu ej pie viena zobārsta, tā arī tu apmeklē vienu lombardu. Cilvēkam ir būtiski zināt, ka ar viņa ieķīlāto mantu nekas nenotiek, būtiska ir arī apkalpošanas kvalitāte, viņš zina nosacījums.

Jāpiebilst, ka visā pasaulē īstermiņa aizdevuma tirgus ir milzīgs, arī Latvijā, piemēram, interneta aizdevumu tirgus ir vērienīgs. Tomēr jāņem vērā, ka tas nav pieejams cilvēkiem, kuriem ir slikta kredītvēsture, un tādu cilvēku ir ļoti daudz, tāpat šis tirgus nav pieejams tiem, kas nav interneta lietotāji, un tādu, pēc statistikas, ir aptuveni puse no Latvijas iedzīvotājiem. Tātad, ja pietrūkst naudas,viņiem atliek aizņemties no kaimiņa vai no lombarda. Nesen ieviesām jaunu produktu – kredītu bez ķīlas līdz 100 latiem. Tas ir orientēts un cilvēkiem ar labu kredītvēsturi un regulāriem ienākumiem, kuri nav interneta lietotāji.

Vai, Jūsuprāt, Latvijā priekšstats par lombardiem kādreiz mainīsies?

Sabiedriskā doma mainās ļoti, ļoti lēni. Es pieļauju, ka kādreiz lombardiem bijusi labāka reputācija, Latvijā pirmais lombards bijis jau pirms kara, un arī pasaulē lombardi radušies vēl pirms bankām. Būtībā lombards pilda tādu kā sociālo funkciju. Gadījumā, ja cilvēkam pietrūkst nauda, bet kaimiņš un banka to nedot, viņam vienīgais glābiņš ir lombards. Nevar jau ēst zemi.

Šīs negatīvā, vispārinātā uzskata dēļ mūsu uzņēmums ir saskāries ar problēmu kompetentu darbinieku atrašanā. Daudzi cilvēki pat nepieļauj domu, ka varētu strādāt lombardā, kaut arī šis darbs savā būtībā nav sliktāks par, piemēram, pārdevēja amatu Statoil, turklāt algas ir ļoti konkurētspējīgas.