Pirms 76 gadiem mūsu tauta piedzīvoja vienu no šokējošākajiem un baisākajiem pret sevi vērstajiem noziegumiem visā Latvijas vēsturē. Latvijas iedzīvotāji nevarēja iedomāties, ka cilvēkus var aizturēt, arestēt un aizvest prom no viņu zemes, uzsvērusi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, trešdien, 14.jūnijā, uzrunājot klātesošos fonda Sibīrijas bērni rīkotajā konferencē 1941.gada 14.jūnija piemiņai.
«Psiholoģiskais iespaids, ko uz tautas garu atstāja deportācijas gan 1941.gadā, gan arī 1949.gadā, bija ļoti smags. Diez vai šo baigo pieredzi, ko Latvijai atstājusi Padomju Savienība, vispār ir iespējams dzēst no tautas atmiņas,» sacīja Saeimas priekšsēdētāja un atgādināja – nevienam civilizētajā pasaulē nav šaubu, ka deportācijas ir vērtējamas kā noziegums pret cilvēci. To nav iespējams piedot, jo vairāk tādēļ, ka mums neviens nav prasījis piedošanu.
Mūrniece ar nožēlu atzinusi, ka šie notikumi joprojām turpina mest ēnu uz Baltijas valstu un Maskavas attiecībām. Turklāt Krievija tagad, 21.gadsimtā, Eiropā atkal ir atgriezusi agresijas un kara elpu. Ārkārtīgi bīstams signāls ir tas, ka pēc iebrukuma Ukrainā Kremlis ir izvēlējies reabilitēt aliansi starp Hitleru un Staļinu. Vēl vairāk, tas sāk reabilitēt arī Molotova-Ribentropa paktu, paziņojot, kas tas tolaik bijis pareizs.
«Tieši tādēļ mēs tik lielu uzmanību pievēršam tam, lai stiprinātu savu drošību. Tieši tādēļ šodien pie mums ierodas NATO sabiedrotie, lai kopā ar mūsu karavīriem valstij nodrošinātu vēl nepieredzēti augstu aizsardzības līmeni. Lai neviens iebrucējs vairs nevarētu apdraudēt Latviju un tās tautu,» norādījusi Saeimas priekšsēdētāja.
Saeimas priekšsēdētāja uzsvērusi arī to, ka šajos atjaunotās neatkarības gados svarīgi ne vien pieminēt savas tautas vēstures melnās dienas, bet arī censties izprast šos notikumus daudz dziļāk, piemēram, turpinot apzināt vēsturiskos dokumentus un cenšoties arvien dziļāk izprast konkrētu cilvēku dzīves un likteņus.
Mūrniece pauž gandarījumu, ka izsūtīto likteņstāsti arvien biežāk iemiesojas mākslas darbos – grāmatās, teātrī, filmās. Kā piemēru Mūrniece minēja mākslas filmu Melānijas hronika, kas īsā laikā kļuva par skatītāko filmu Latvijā.
Mūrniece uzsvērusi, ka ir būtiski nepazaudēt nevienu likteņstāstu no tiem, kurus var izstāstīt represētie, kas izgāja cauri Sibīrijai, un aicināja no šiem likteņstāstiem paņemt svarīgāko – tēvzemes mīlestību, izturību, varonību un cilvēcību. Viņa pateicās izsūtītajiem un viņu ģimenēm par spēku un spēju saglabāt gaišu skatu uz dzīvi.
Ref: 225.000.103.1147