«Uz to, kā popkultūra ietekmē sabiedrību, jāskatās no divām pusēm. Pirmkārt, stāsts ir par to, kā sabiedrība ietekmē popkultūru – tas, ko mēs redzam vai dzirdam, noteikti vismaz daļēji atspoguļo jau eksistējošu sabiedrību. Otrkārt, ja radītie produkti ir ļoti ietekmīgi, tie iespaido – nosliec sabiedrības pārdomas vai darbības vienā vai otrā virzienā, jo parādījušas ko tādu, ko iepriekš sabiedrība varbūt nav redzējusi, lietas, kas tiek uzskatītas par marginālām,» sarunā ar BNN pauž teātra kritiķe un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docente Zane Radzobe.
Ko populārā kultūra pasaka par sabiedrību?
«Tā kā popkultūra ir kultūra, kas radīta, lai to patērētu pēc iespējas plašs sabiedrības loks, tad, manuprāt, populārās kultūras produktu veidotāji ļoti cenšas saprast, kas sabiedrībā ir svarīgs un ko sabiedrība grib redzēt. Lai gan domāju, ka pat svarīgāk ir tas, ko caur populārās kultūras darbiem pasaka par sabiedrību,» atzīmē docente.
Radzobes pētnieciskajās interesēs iekļauti arī kultūras komunikatīvie aspekti, tāpēc docente taujāta par to, kā, viņasprāt, tiek izvēlētas tēmas, kas tiek pēcāk apspriestas populārajā kultūrā – kino, teātrī, televīzijā u.c. «Protams, ka ceļi ir dažādi. Jāmin arī tas – ja kaut kur kaut pasaulē kāds formāts veiksmīgi darbojas, tad dažādās citās kultūrās izmēģina to pašu. Šeit jāmin adaptētie seriāli, šovi, kas nonāk mūsu redzeslokā. Populārā kultūra jau ļoti netiecas izdomāt kaut kādas jaunas lietas, tā tiecas to, kas ir veiksmīgs, izmantot ilgi un pamatīgi aptvert visu tirgu.»
Turpinot, viņa saka: «Otra lieta, ja mēs runājam par oriģināliem vai oriģinālākiem produktiem, tad māksliniekiem – jo arī populārās kultūras radītājus un producentus var saukt par māksliniekiem – īpaši tad, ja viņi to dara ļoti labi, ir jāpiemīt intuīcijai, jāpiemīt spējai prognozēt un uzminēt.»
Teātra kritiķe norāda, ka reizēm populārajā kultūrā darbojas racionālāks un matemātiskāks piegājiens, mēģinot izrēķināt, kas ir tas, kas sabiedrību tagad varētu interesēt.
Popkultūra kā instruments
«Nepārprotami popkultūra ir instruments, ar kā palīdzību var noturēt sabiedrības uzmanību, pievērst uzmanību kādām sociālām problēmām,» saka Radzobe. Sarunas laikā tuvāk tika apspriests sociālais raidījums Caur ērkšķiem uz.., tāpēc radās jautājums docentei, kā viņa raugās uz to, ka caur šāda veida realitātes šovu tiek atainotas sociālas problēmas, konkrēti šajā gadījumā – vardarbība pret sievieti.
Komunikācijas speciāliste komentē: «Realitātes šovu pēc definīcijas veido divas daļas, un viena no tām ir šovs. Skaidrs, ka šovs ir uzvedums, jo produktam ir jābūt izklaidējošam, jāpiesaista sabiedrības uzmanība. Citreiz pat tiek rakstīti scenāriji, un skatītājs to ne vienmēr zina. Tikmēr otra daļa ir saistīta ar realitāti – tā sniedz iespēju caur šovu ieraudzīt tādus cilvēkus, kādus mēs varbūt savā ikdienas dzīvē neredzam un nepazīstam. Tāpēc šovam kādā mērā ir jābūt saistītam ar realitāti.»
Apspriežot raidījuma galveno ideju, docente saka: «Visi zina, ka vardarbība eksistē, bet, ja jums noliek priekšā reālu cilvēku, kurš stāsta par savu pieredzi, skatītāji ierauga detaļas, tad piepeši mēs visu uztveram daudz emocionālāk. Problēmas vairs nešķiet teorētiskas, tādas, kas uz mums neattiecas, bet kļūst, ja tā var teikt, mūsu uztverē īstas.»
Jautāta, vai šāda veida šovi, kuru centrā ir kāda sociāla problēma, var kaut ko mainīt ilgtermiņā, Radzobe atbild: «Jautājums ir par to, cik satricinošs raidījums ir, un vai tam seko kādas sabiedrības rīcības. Tas, manuprāt, vairs neattiecas uz realitātes šoviem, tā nav šo šovu funkcija – izmainīt sabiedrību. Bet, ja šovs, aktualizējot kādu problēmu, piemēram, palīdz sabiedriskām organizācijām vākt līdzekļus vai mēģināt izmainīt likumdošanu, vai runāt ar pašvaldībām, tad tam ir nozīme.»
Lai paskaidrotu savu ideju par šovu ietekmi uz sabiedrību, Radzobe min: «Man gan ir specifiskāks piemērs no Amerikas realitātes šoviem – Keitlīnas Dženeres (Caitlyn Jenner) gadījums. Protams, ka Amerikā bija transeksuāli cilvēki arī pirms tam. Bet ņemot vērā to, ka viņš vai viņa ir saistīta ar Kardašjanu ģimeni, kas ir milzīgs brends un viņi nemitīgi parādās preses slejās, tad fakts, ka slavens cilvēks ir transseksuāla persona, padara ar transseksuālismu saistītās sociālās problēmas daudz redzamākas.»
Viņa piebilst arī to, ka tagad visiem ir viedoklis par to, «tas parāda, ja slavens cilvēks ir šīs problēmas centrā, tas aktualizē šo problēmu.»
Kritiskā domāšana: Cik patiess ir tas, ko mēs redzam televizorā?
Docente uzsver – tam, ka cilvēki televīzijai kā medijam uzticas, ir vēsturiska nozīme. «Pašos televīzijas pirmsākumos nebija iespējama montāža, viss notika tiešraidē un cilvēkiem bija sajūta, ka viņi paši ar savām acīm redz to, kas notiek, tā it kā viņi būtu klātienē. Televīzija, protams, ļoti ātri attīstījās. Pavisam drīz kļuva iespējams montēt, līdz ar to – izmainīt saturu un vērienīgi manipulēt ar skatītājiem. Taču uzticība lielā mērā palika. Mēs vienkārši ļoti uzticamies savai redzei. Ne velti saka – redzēt savām acīm.»
Turpinot, viņa saka: «Tas, ka mēs skatāmies ekrānā, skatītājiem ne vienmēr nostrādā kā realitātes filtrs. Ne visi skatītāji ekrānu jūt. Tāpēc cilvēkus nepieciešams izglītot, jo mediji šobrīd ir spējīgi ļoti lielā mērā manipulēt ar informāciju. Cilvēkiem ir jāizvērtē, ko viņi redz.»
Nobeigumā gan teātra kritiķe atzīmē: «Atgriežoties pie realitātes šoviem, vārdu salikums jau vien pasaka tā īpatnību – šīs divas daļas – realitāte un šovs. Mēs jau nekad līdz galam nevaram noteikt, kur ir šī robeža starp realitāti un šovu. Tāpēc tas vienmēr ir jāizvērtē. Manuprāt, veselīgāk realitātes šovus būtu skatīties kā mākslas darbu, kas ir veidots no realitātes fragmentiem, bet nav pati realitāte.»
Ref: 225.000.103.3029
