Viedokļa raksts.
Valsts budžeta deficīts un Latvijas ārējais parāds Krišjāņa Kariņa valdības laikā piedzīvojis lavīnveidīgu kāpumu. Ja 2019.gadā, kad Kariņa valdība sāka darbu, vispārējās valdības budžeta deficīts bija 63,2 miljoni eiro, tad 2021.gada 11 mēnešos valsts konsolidētā kopbudžeta deficīts bija jau 1,03 miljardi eiro – par 490,5 miljoniem vairāk nekā attiecīgā periodā pērn. Šādā situācijā valstij vajadzētu domāt, kā vairāk nopelnīt, taču tā vietā mūsu valstsvīri, šķiet, ķērušies pie ostu un tranzīta biznesa mērķtiecīgas iznīcināšanas.
Protams, var teikt, ka budžeta deficīta lēcienu sekmēja nepieciešamība mīkstināt Covid-19 krīzes radītās sekas un tai beidzoties, arī deficīts automātiski samazināsies, tomēr, grozies kā gribi, Latvija vienalga būs parādos līdz ausīm. Salīdzinājumam var minēt – ja 2019.gadā valsts parāds bija 10,8 miljardi eiro, tad 2021.gadā tas bija jau 14,9 miljardi eiro, bet 2022.gadā sasniegs 17 miljardus eiro. Šādā situācijā ļoti būtisks ir katrs uzņēmējs un viņa maksātie nodokļi, taču paradoksālā kārtā valdība ar tuvredzīgiem un nepārdomātiem lēmumiem šobrīd cītīgi cenšas nokaut nozari, kura vēl samērā nesenā pagātnē valsts ekonomikā ik gadu ienesa vairāk kā vienu miljardu eiro lielus ienākumus un deva darbu vairāk kā 80 tūkstošiem strādājošo.
Pēdējos gados situācija Latvijas lielajās ostās, tāpat arī dzelzceļu kravu pārvadājumos ģeopolitiskās situācijas dēļ ir dramatiski pasliktinājusies.
Pēc Krievijas kravu aiziešanas Latvija ievērojamu akcentu lika uz sadarbību ar Baltkrieviju, un vēl tikai 2020.gadā piedāvāja šai valstij vienošanos par sadarbību transporta un loģistikas jomā. Kā tolaik vienošanās pavadvēstulē rakstīja satiksmes ministrs Tālis Linkaits: «Latvijai un Baltkrievijai ir līdzīgs redzējums par divpusējo sadarbību un partnerību, kas nodrošinātu integrēto intermodālo loģistikas savienojumu ķēdi un atvieglotu jaunu kravu plūsmu kustību starp Eiropu un Āziju.»
«Līdzīgais redzējums» sabruka kā kāršu namiņš pēc Eiropas Savienības un ASV noteiktajām ekonomiskajām sankcijām Baltkrievijai, un jau tolaik bija skaidrs, ka to ekonomiskās sekas vissmagāk izjutīs Latvijas tranzīta un loģistikas joma.
Pēc Lietuvas centieniem «atkratīties» no Belaruskaļij minerālmēslu kravu tranzīta cauri Lietuvai, kura, visticamāk, pilnībā apstāsies no 2022.gada februāra, Latvijai būtu labas iespējas šīs kravas pārņemt. Kā BNN komentēja Latvijas Universitātes profesors Dr. sc. ing. Edvīns Karnītis, mūsu dzelzceļiem un ostām tā būtu iespēja atgūties pēc lielā kravu krituma, taču «uz šo jautājumu ekonomiski neviens neskatīsies, kaut arī vajadzētu. Premjerministrs vairākas reizes paziņojis, ka tranzīts mums nav vajadzīgs.»
Pilnīgi iespējams, ka Krišjānis Kariņš centīsies piesegties ar ASV sankcijām, taču, kā oficiāli apliecinājis ASV Finanšu departamenta Ārējo aktīvu kontroles birojs (OFAC),
Baltkrievijas uzņēmuma Belaruskaļij produkcijas tranzītam cauri Lietuvas teritorijai ASV sankcijas nekad nav tikušas noteiktas.
Tas, savukārt, nozīmē, ka starptautiskā līmenī Latvijai šis kravas neviens pārņemt neliedz. Cits jautājums, vai šo būtisko transporta nozares cerību neiznīdēs mūsu pašu valdība. Pagaidām rodas iespaids, ka daudzu nozarē strādājošo uzņēmumu bankrotu riski, kuriem ir vēsturiskas biznesa saites ar Baltkrieviju un Krieviju, uz kuriem norādījusi Latvijas Darba devēju konfederācija, valdībai un arī par nozari atbildīgajam satiksmes ministram ir kā pīlei ūdens.
Valsts atbalsta Latvijas uzņēmumiem, kuri cietīs pret Baltkrieviju noteikto sankciju dēļ, nav un nebūs. Arī tad, ja sankciju, kā tas ir attiecībā pret Baltkrievijas minerālmēslu tranzītu, nemaz nav, bet valdība izlems šīs kravas cauri Latvijas teritorijai nelaist. Satiksmes ministrija uzskata, ka pat novesta līdz sabrukuma robežai, nozare pati spēs pielāgoties pārmaiņām un sazin’ kur atrast milzīgu naudu sava biznesa pārorientēšanai un specializēto termināļu pārveidošanai.
Tanī pašā laikā nav skaidra, nepārprotama un pamatota skaidrojuma par to, ko šajos apstākļos nozarē strādājošie komersanti attiecībā uz Baltkrievijas kravām drīkst darīt un ko nē. Tas, savukārt, ietekmē arī uzņēmēju iespējas sadarboties ar finanšu sektoru. Līdz ar to veidojas apburtais loks – investīcijām specializēto termināļu pārveidošanā nepieciešami milzīgi līdzekļi, bankas no kreditēšanas atturas, jo baidās apdedzināties, arī valsts uzņēmējus neatbalsta un nepārprotami norāda, ka pat negrasās to darīt.
Ir zināms, ka OFAC sankcijas uz Baltkrievijas kravu tranzītu cauri kādas valsts teritorijai neattiecas. Nav skaidrs, vai sankcijas attiecas arī uz tādiem Baltkrievijas naftas produktiem, kuri līdz nonākšanai kādā no Eiropas ostām vairākkārt mainījuši īpašniekus un tagad pieder, teiksim, kādam Grieķijas komersantam.
Diemžēl pamatota skaidrojuma vietā ir vienīgi politiska manifestācija.
Tāpat arī strikti ir jāievēro visas ES un ASV Baltkrievijai noteiktās ekonomiskās sankcijas. Tikai – vai valdībā ir veikts izvērtējums, kā ar Baltkrievijas sankcionētajām kravām strādā citu Eiropas valstu ostas? Vai ir veikti aprēķini, cik lielus zaudējumus Latvijas tautsaimniecībai radītu lēmums neļaut Baltkrievijas kravu transportēšanu cauri Latvijas teritorijai? Un beigu beigās, vai ir domāts par kādiem ekonomikas stimulēšanas mehānismiem?
Tikai ļoti naivs un tuvredzīgs cilvēks (satiksmes ministrs Linkaits tāds noteikti nav) var iedomāties, ka tranzīta jomas novešana līdz sabrukumam ietekmēs tikai šo nozari vien. Jārēķinās, ka darba vietas zaudēs ne vien, visticamāk, tūkstošos mērāms ostās un transporta jomā nodarbināto cilvēku skaits, bet bankrotēs arī neskaitāmi mazie uzņēmumi, kuri šo nozari apkalpo. Būtībā iestāsies domino efekts, jo arī šo mazo uzņēmumu bankrota vilnim būs savas negatīvās sekas.
Tikmēr varam būt pilnīgi pārliecināti, ka Baltkrievijas tranzīta kravas (vēlreiz jāatgādina, ka uz tranzītu pēc OFAC skaidrojuma ASV sankcijas neattiecas) gaisā karājoties nepaliks.
Ja tās nepaņemsim mēs, paņems citi. Mums paliks morālais gandarījums, bankrotējuši uzņēmumi, teju tukšas ostas, tautsaimniecībā negūti ieņēmumi vismaz simts miljonu eiro apmērā, krietni audzis bezdarbnieku skaits, valsts budžetā neiemaksāti nodokļi.
Pie šādiem apstākļiem nenāktu par skādi pārdomāt, kādēļ gan Latvijas vispārējās valdības budžeta deficīts pēc Finanšu ministrijas datiem 2021.gadā (9,3% no IKP) bija aptuveni divas reizes augstāks kā Lietuvā (4,4% no IKP) un aptuveni trīs reizes augstāks, nekā Igaunijā (3,3% no IKP)? Varbūt visa vaina tā, ka valdība galveno uzsvaru liek uz naudas tērēšanu nevis pelnīšanu, ko ietvertu arī atbalsts saviem uzņēmējiem un veselai nozarei?